80 km garais un visnotaļ ekstrēmais
veloceļojums iesākas Cēsīs. Tradīcijas netiek lauztas un pirms došanās
pretim Vaidavas ezeram, tiek iepirktas supergardās bulciņas, kas ik pa
brīdim velobraucienā priecēs sešu veloceļotāju - PZ, Viens, Pece ar +1,
Brunnhilde ar +1 - izsalkušos vēderus .
Pirmais apskates objekts ir netālu no Cēsīm – Raiskuma Sarkanās klintis,
kas ir fantastiski koši oranžā krāsā. No tuvējā avota sapildām veselīgo
avota ūdeni, kas arī bija lietderīgi, jo diena izvērtās maķenīt
svelmīga un karsta.
Knapi iesākuši savu braucienu, piemeklē
tehniska ķibele. Peces +1 velosipēdam pārplīst ķēde. Pa visiem veiksmīgi
atrisinām problēmu un un dodamies tālāk pa burvīgu priežu meža takām.
Visapkārt sūnās gozējas mellenes un brūklenes, kas piedod īpašu šarmu
meža ainavai .
Pa meža celiņiem nonākam pie Kalēja alas (Vaidavas alas) Strīķupes krastā. Mūsu brašajai velokomandai atpūtas un ēšanas pauzīte.
Ilgi
nekavējamies un dodamies tālāk uz nākošo apskates vietu, kuru nemaz tik
viegli nevarēja atrast. Kurš var iedomāties, ka uz tūrisma apskates
vietu jādodas caur privātmājas pagalmam? Protams, neiztiekam bez mājas
saimnieku palīdzības – ceļa parādīšanas. Uz Stoķu klintīm un Patkula alu
mūs pavada skaļas un nerimstošas suņu rejas. Patkula ala izrādās
pārsteidzoši liela – salīdām tajā visi braucēji un uztaisījām feinu
fotosesiju tajā.
Apskatījuši arī šo dabas veidoto brīnumu, panesās
diskusijas, pa kurieni braukt tālāk – vai atpakaļ cauri privātmājas
pagalmam vai mēģināt izbraukt (tad mēs vēl domājām izbraukt ) cauri
mežam pa principā aizaugušu taku. Nu neko – trakajiem taču pieder
pasaule un dodamies pa taku ar trakotu cerību, ka mežs drīz beigsies un
izkļūsim meža malā aši knaši.
Tā mēs esam kaut kur starp Cēsīm un
Vaidavu. Labi ātri tiekam no meža ārā, bet, ak, tu, pasaulīt, -iekļūstam
milzīgā dadžu laukā, kur dadži ir tiiiik milzīgi gari, ka pāri tiem
redz tikai paši garākie biedri.
Aiz dadžu lauka šeku reku parādās arī pļava, kas mūsu dzelzs rumaciņiem jau šķiet piedienīgs ceļa „segums”
Drīz esam Vaidavā.
Bet nepilnā sastāvā – tikai četri, jo divi dalībnieki neiztur slodzi uz
„grantenieka” ar nebeidzamu „trepi”, padodas liktenīgajai un visnotaļ
vilinošai ceļazīmei ar norādi „Cēsis 13 km” un lēni ripinoties atgriežas
Cēsīs. Par to, ko padevušies velotūristi sadarīja, kamēr mēs ripināmies
tālāk, neko sīkāk nepastāstīšu .
Bet mums pārējiem ceļš vēl tāls.
Vaidavā
sastopam pirmo civilizāciju – milzonīgu stārķa baru kādā laukā. Kādam
gaidāms varens ģimenes pieaugums – ak, laimīgais lauka īpašnieks! . Tā
ka laiks palicis varen svelmīgs, tad izdomājam par labu saldējuma pauzei
un baudām ūdensrožu skaistumu un zivtiņu modrumu Vaidavas mākslīgi
radītā baseiniņā.
Vaidavā, ezera D galā, sākas mūsu ceļš patiešām
apkārt Vaidavas ezeram. Beidzot fanojam pa asfaltēto ceļa segumu un
liekas, ka brauciens pēkšņi kļuvis tik ātrs :). Pa ceļam Vaidavas ezera Z
daļā apskatam Rubenes lut. baznīcu.
Piebraucam pie paša Vaidavas ezera,
protams, neiztiekam bez kopbildes. Ja uzmanīgi vēro dabas ainavu, var
atklāt īpatnēju alu. Alā var iekļūt no augšas lecot, un īsākam
cilvēciņam bez palīdzīgas rokas būtu pat ļoti grūti tikt no tās ārā.
Kartē, jāsaka, šāds apskates objekts nav apzīmēts, bet tā kā mēs to
atklājām, tad varam dot norādes par to, ka šī ala atrodas netālu no
Pilskalna svētavota uzkalniņā līdzās šķībai priedei ar atsegtām saknēm.
Tālāk ripinām līdz Zviedru priedei.
Braucam tālāk un nokļūstam atpakaļ Vaidavā, Vaidavas ezera D galā, kas
izskatās pārsteidzoši purvains, bet ar gleznainu dabas ainavu.
Atvadāmies no Vaidavas un asfaltētā ceļa seguma un dodamies uz nākošo apskates vietu - pārsteidzoši skaisto un iespaidīgo Sietiņiezi.
Braucot atpakaļ uz Cēsīm, rodas doma iebraukt apskatīt arī slavenās Ērgļu (Ērģeļu) klintis
Gaujas krastā. Zemes ceļš ar nebeidzamo „trepi” sen kā jau
nogurdinājis, īpaši, ceļa posmā uz Cēsīm pirms Ērgļu klintīm, bet
nevaram taču neapskatīt populārās klintis – sirdsapziņa neļauj. Pie
Ērgļu klintīm uztaisām mazo ēšanas pauzīti un apēdam pārpalikumus, kas
somā, sakopojam pēdējos spēkus un atgriežamies Cēsīs, kur mūs visnotaļ
smaidīgi sagaida divi slinkākie velobraucēji 
Pece
