Slēpošana Līgatnes takās

http://www.endomondo.com/workouts/115823657

Ziemas pastaiga pa Inciema gravām

Nu jau par tradīciju kļūst fakts, ka iepriekšējā vakarā pirms ziemas pārgājiena iestājas īsta ziema. Šogad sniegs nesakrita tik daudz, kā pirms gājiena uz Elles gravu. Tomēr pietiekami, lai jau pirmajos simtos noieto metru skanētu: "Oh un ah, cik skaisti!" no ziemas skaistuma apburtajiem dalībniekiem.

Šoreiz bija paredzama nopietna orientēšanās pēc piedzīvojumu sacīkšu cienīgas kartes. Pirmais objekts - Krogus kakta klintis un ala, rokās īsti nedodas. Paveicas atrast seno tirdzniecības ceļu, bet tuvumā esošās nelielās klintis, kur uz nolūzuša koka saagušajām piepēm skaisti izkārtojam viens ceļa sākumā izsniegtos, glīti noformētos piparkūku maisus, šķiet, nebija īstās. Pa seno tirdzniecības ceļu, kurš vietām ir tikko nojaušams, braši dodamies lejā Zaķu gravā un atrodam Zaķu gravas alu - lielu, apaļu caurumu, kur pat klaustrofobiskam speleologam nebūtu bail ieiet.

Tālāk atrodam sāngravu, pa kuru dodamies augšup uz Vecvīra iezi, par kuru aprakstā teikts, ka tas atgādina veca vīra seju. Mums vairāk izskatījās pēc tīģerēna. Pie Vecvīra jeb Tīģerēna ieža sirsnīgi izšūpojamies un pamāžojamies dabas radītās šūpolēs. Tālāk gar mazo Ūsu grāvi, Zāģeru māju suņu reju pavadītas, dodamies uz Ūzas gravu, kur jābūt iezim ar slēpņalu. Pienākot pie gravas kļūdaini nospriežam, ka jādodas vēl uz augšu. Ļoti sarežģīts gājiens ar kritieniem pa brikšņiem, kuri ziemā tomēr ļoti skaisti izskatās, bet iezi neatrodam. Nolemjam doties pa to pašu gravu lejup, lai izietu uz ceļa un mēģinātu saprast, kur tad esam. Pareizs lēmums! Izrādījās, grava ir īstā un iezis ar visu slēpņalu tādā augstumā, kur klāt netiekam, atrodas. Tur, ar čalojošu strautiņu fonā, sarīkojam pikniku ar karstvīnu, piparkūkām un pusdienmaizēm.

Turpinām ceļu un nonākam pie sētas, aiz kuras ir privātīpašums ar niknu saimnieku. Nolemjam to nekaitināt un gar sētu dodamies meklēt Zāģeru upītes pagrabu. Zebiekstei Lotei un Jautritei karstvīns tā vairāk trāpījies, un viņām, šķērsojot nelielo upīti, uznāk smieklu lēkme. Tā kā pārgājienā bija paredzēts bankets alā, bet šī, iespējams, ir pēdējā ala, kur var mēģināt ielīst, tiek nolemts to darīt. Ala ir pietiekami liela, lai mēs visas 4 tur ielīstu, bet galdautam, svečturiem u.c. banketa piederumiem vietas gan vairs nav. Kā arī ilgāk tur uzturoties un mēģinot iegūt kvalitatīvu kopbildi, dažiem kājās sāk stāties asinsrite un skan brēcieni, ka jālien ārā.

Uzkāpjam kalnā un laižamies lejā uz nākamo - Sikšņu gravu, kurā tek Caurā ieža strauts, kurš darbina trieci (ūdens sūkni). Caurajā iezī ir arī ala, kurā gan mēs neriskējam līst. Te pulkstenis jau rāda, ka pēc stundas paliks tumšs, tāpēc jāpasteidzas, jo līdz mašīnai pēc provizoriskiem aprēķiniem kādi kilometri 2. Uzrāpjamies pārgājiena stāvākajā kalnā, kurā tiktu ne katrs industriālais alpīnists, un dodamies. Karte, kas gravās palīdzēja orientēties itin labi, pieviļ ar ceļiem. Nogriežamies, pēc kartes spriežot, uz pareizā ceļa un soļojam. Pēc pusstundas gājiena ir atnākusi gan tumsa, gan saprašana, ka ceļš nav īstais. Satraucošs stāvoklis, kuru vēl pastiprina Jautrites un Zebiekstes gregoriāniskie dziedājumi. Atceros, ka man taču līdzi ir arī normāla karte. Žēl, ka to attopos izvilkt tikai tagad. Tajā skaidri redzams, ka esam "auzās". Bet nu top arī skaidrs plāns, kā tomēr tikt līdz mašīnai. Tas gan prasīs vēl ~5 km. Pa ceļam laiku īsinām spēlējot vārdu spēli, kurā pedagoģe un latviešu valodas speciāliste izmanto slepeno ieroci - putnu cīriņu, un teikumu spēli, kurā mums piemetas lingvistisks vadātājs, jo teikumi par piparkūkām, karstvīnu un foršo pārgājienu sāk atkārtoties. Kā arī lukturīšu gaismā atklājam, ka atstarotāji ne tikai padara redzamu, bet nereti arī varen smieklīgu.

Tā kā pārgājiena viena no tēmām bija Ziemassvētku tuvums, tad finišā vēl dedzinam eglīti (nu labi, svecītes eglītē), Jautrite tajā sakar briedīšus, priecājamies. Vēl pāris dziesmiņas un rotaļas miksējot kristīgās un pagāniskās tradīcijas, smejamies iztēlojoties, kā tas varētu izskatīties no malas. Tikmēr ir uzsilis auto un varam braukt. Mašīnā dzimst plāns pasūtīt picu, sniedzos somā pēc telefona un... pat izārdot visu somu nevaru aizsniegties. Ir skaidrs, tas palicis kaut kur mežā. Galīgi nav skaidrs, kur. Neliela darvas karote jaukā pasākuma medus mucā. Nākamajā dienā ar viens dodamies 3 nelielos pārgājienos uz iespējamām telefona pazušanas vietām, bet to neatrodam. Toties izstrādājam pāris ticamas versijas, kāpēc tā noticis. Jebkurā gadījumā, tas uz labu!

 http://www.endomondo.com/workouts/112161979

Velobrauciens uz Cenas tīreli

Babīte-Cenas tīrelis-Skulte-Babīte

Banālais Zelta rudens

Sigulda - Līgatne - Sigulda

Pārgājiens Tūja - Veczemji

Samērā ekstrēms un ļoti jautrs rudens pārgājiens pieaugušiem un bērniem gar jūru ar vairāku dažāda platuma upju forsēšanu dažnedažādos veidos un negaidītu iemaldīšanos kādas Latvijas slavenības īpašumos.

Velomafijas 4 gadu jubileja Aizkrauklē

Rogainings Alūksnē

"Velomafijas" komanda LČ rogainingā Alūksnes pusē.

Baltais...

Baltas ūdensrozes...
Balts krekliņš...
Balto tauriņu riesta dejas...
Baltas govis...
Balto lauku dižakmeņu grupa...
Baltas domas...
Baltos lielceļos...

Ieriķi - Ģikši - Kosa - Nītaure- Līgatne

70 km maršruts

Saulkrastu brauciens

Saulkrasti - Lāde - Igate - Bīriņi -  Saulkrasti
92 km

"Magnēts" Urgā

Kopīgs orientēšanās pasākums.

Lielvārde - Lēdmane

Maija brīvdienas Švarcvaldē

28.04

Ap 22:30 ielidojam Baden Airpark. Steidzīgi ielecam taksī un skaidrojam šoferim, ka līdz 23:00 mums obligāti jānokļūst Maria Hilf klosterī. Melnīgsnējais taksists dara ko var, vietās, kur zīme 70, braucam ar ātrumu 130 km/h. Kā gangsterfilmā. Un visu paspējam! Klostera māsas mūs sagaida un izgulda katru savā istabiņā ar Bībeli uz galda.

29.04

No rīta mūs modina zvanu skaņas. Izstaigāju klostera teritoriju – zied koši rododendri, pa aveņu plantācijām skraida zaķi, kokos dzīvojas vāveres – idille! Paēdam lieliskas brokastis un braucam uz Bāden Bādeni pēc riteņiem, bet ar velonomām švaki. Grūti atrodamas, nesazvanāmas, brīvdienās slēgtas un ar smieklīgi mazu riteņu skaitu. Bet mēs neskumstam, ejam pārgājienā. Kāpjam kalnā uz Veco pili un Battertfelsen. Ir brīnišķīgs pavasaris, viss tik mirdzoši zaļš un ziedošs, satiekam runātīgu vāciešu pāri, kas iesaka mums skaistākās takas gar klintīm. Visapkārt liela rosība, augstākie klinšu stabi pilni ar drosmīgiem kleterētājiem.

Krietni izstaigājušās iepērkam vietējos vīnus un cepumus vakariņām.
Mājupbraucot atkal veiksmīgi ietaupām uz sabiedriskā transporta rēķina.
Pārgājiens






30.04

Dodamies uz Franciju, uz Strasbūru. Stacijā iznomājam riteņus un vizināmies pa centru, gar kanāliem, pār tiltiņiem, piestājam pie  milzīgās katedrāles. Piepildām bērnības sapni un izbraucam ar greznu karuseli, atrodam kolosālo Petit France, sameklējam geoslēpni pie Eiroparlamenta, tad relaksējamies  Orangerie parkā, kur pilns ar slavenajiem Elzasas stārķiem, un vērojam kā pāvs ievibrē savu krāšņo asti, cenzdamies savaldzināt garlaikotās mātītes.

Atdodam riteņus, paēdam, izmetam loku pa veikaliem un laižam atpakaļ uz savu klosteri.
Vakarā paņemam vīna pudeli un ejam dabā izbaudīt.
Strasbūra ar velo







01.05

Šodien maija svētki. Braucam uz Hochstrasse. Autobuss pārpildīts kā Indijā, visi dodas uz kalniem - tūristu zābakos, ar mugurenēm, cilvēki vairs netiek iekšā, paliek pieturās, tāda burzma un tusiņš. Uzkāpjam līdz Mehliskopf -Turm, tad Hochkopf, redzam slēpošanas kalnus, pa brīdim paveras tālie skati, beigās ļoti skaists gājiens gar Gertelbachwasserfälle. Nav pierasts tik daudz staigāt- uzberžas tulznas, sāp muskuļi, nogurums, bet tomēr ik pa laikam pārrunājam cik labi, ka nedabūjām tos velosipēdus, cik grūti būtu mīties pa tik kalnainiem ceļiem. Vakarā pastaiga ar vīnu, kūkām un geoslēpņiem pa Altschweier vīnogu dārziem.

Dienas pārgājiens
Vakara pārgājiens








02.05

Vēl viens pārgājiens pa Švarcvaldes mežiem. Uzkāpjam brīnišķīgajā Herta Hūtte, noejam gar Falkenfelsen klintīm, par spīti sagruvušajām trepītēm iekarojam mežonīgo un visu aizmirsto Lāču akmeni. Un atkal ik pa brīdim baudām tālās ainavas. Tagad, maijā, tie Švarcvaldes meži nemaz tik melni nav, košais, pavasarīgais zaļums spraucas starp tumšajām eglēm. Droši vien arī rudenī te būtu ļoti skaisti.

Vakarā  vīna degustācija Affentāles vīndaru apvienībā. Apmulsinām darbinieci, sakot, ka vīns šķiet nedaudz rūgts. Pēc tam soļojam caur saulainiem vīna dārziem ar lielu līkumu uz Carl-Netter torni. Ir tik vējains,sajūta kā uz kuģa, fotografējamies un muļķojamies.

Dienas pārgājiens
Vakara pārgājiens







03.05
Pēdējo dienu vienkārši nobumbulējam, sēžam Bāden Bādenes teātra parciņā, ēdam kūkas un gar sparģeļu laukiem braucam uz lidostu.