Par mums

Kā viss sākās... http://velomafija.blogspot.com/2015/05/zina.html

Jautrite

Man pirmās attiecībās ar riteni aizsākās tālā bērnībā, kad pa vecmāmiņas pagalmu vizinājos ar trīsriteni Spārīte. Skolas laikā man tika nopirkts Škoļņiks, divritenis. Ar to mācīdamās, tiku pie ziliem vaigiem, bet iemācījos braukt varen labi. Vēlāk braukājos ar saliekamo un šad tad no draudzenes aizņēmos lielo sieviešnieku. Atceros mūsu pirmo kopīgo velobraucienu no Saldus uz Zirņiem pa lielo Liepājas šoseju pie manas vēstuļu draudzenes. Turp atpakaļ sanāca 32 km. Vecāki, protams, par šo braucienu neko nezināja. Bija tik interesanti. Tāds piedzīvojums! Toreiz secināju, ka man ļoti patīk braukt ar riteni.

Pirmais daudzdiennieks man bija 15 gados, kad braucām ar svētdienas skolas jauniešiem velo braucienā no Saldus līdz Pāvilostai un tālāk līdz Liepājai. Ar teltīm un ēst gatavošanu ugunskurā. Tas laikam man arī ir atstājis vislielāko un skaistāko iespaidu.

Dzīvojot Vācijā, sanāca braukāt uz kursiem visu cauru gadu ar riteni. Atgriežoties LV, iegādājos velo un sākās veloceļojumi ar toreizējiem draugiem. Kad kompānija pajuka, atradu Velomafiju un velokarjera turpinās.

PZ

Es ļoti precīzi velobraucējas karjeras iesākumu neatceros. Bet laikam trīsriteņa man nebija. Atceros sevi uz tāda maza divritenīša laižamies lejā pa kalniņu (he, simbolisku slīpumu) kājām plati un skaidrojam krusttēvam, ka ar pedāļiem rīkoties vēl neprotu. Pēc tam mēs laukos ar brālēniem tos mazos ritenīšus vilkām ārā no lūžņu kaudzes un visādi "ķīlējām".

Nākamais bija "škoļņiks", ar kuru braukt mācēju, bet nemācēju bremzēt. Tāpēc braukājos pie tēta darbā pa pagalmu un saucu viņu, kad vajadzēja apstāties. Protams, visai drīz jau iemācījos arī bremzēt. Vasarās laukos dzīvojot, lielākais kārdinājums bija aizbraukt pavizināties pa asfaltu, kas vispār bija aizliegts, bet nu kamēr vecāmamma pusdienlaiku guļ...

Pēc tam, šķiet, līdz pat skolas beigšanai bija liela pauze, līdz Viļņas tirgū par 50 latiem nopirku riteni, ar kuru iesākās nopietnāka riteņošana, piemēram, aizbraucu no Valmieras līdz Valkai. Bet tad to riteni, kad vēl dzīvoju Valmierā, no pagraba izzaga.

Nu un nākamais bija jau mans vecais ritenis, ar kuru daudz kas kopā piedzīvots. Un kura dažas detaļas ir palikušas pašreizējā, saķīlētajā Lielgabalā (kaut kā sanāca piešķirt šādu nosaukumu ritenim).

kūtrais minējs

Es personīgi diezgan agrā bērnībā sāku stumdīties un braukāties pa pagalmu ar bērnu ritenīti. Vadāju smiltis spainītī uz velosipēda raga un pa istabu ziemā mācījos braukt bez atbalsta ritenīšiem. Miglaini atceros, ka vienam no maniem šī perioda velosipēdiem, kuru biju nometusi kaut kur pagalmā, atpakaļgaitā uzbrauca virsū samosvals un pāri palika klinģeris.
Lielākai augot, līdzi kādam 15-16 gadu vecumam man bija tāds padomju ražojuma saliekamais ritenis, varētu būt ka "Aist", nu, izskatījās vismaz līdzīgi. Kad brālis paaugās, manu Aistu sāka lietot brālis kopīgi ar līvānielas puišeliem un Aist drīz kļuva no lietošanas nelietojams. Kopš tā laika līdz pat šī gada sākumam visus šos gadus man sava personīgā velosipēda nav bijis un arī braukusi tik pat kā vairs nebiju - ja nu vienīgi šad und tad dažas reizes vasarā aizņēmos veco mammas felli vai kādu citu, kam jau nu tiku klāt aizbraukšanai līdz ezeram, veikalam vai tml. Šogad beidzot nobriedu atsākt savu velobraucēja karjeru. :)

snikers

Man draudzēšanās ar velo sākās kad nācās rast risinājumu muguras problēmu ārstēšanai. Sēdošai darbs 15 gadu garumā atstāja savas sekas. Hokeja spēlēšana palīdzēja uzturēt fizisko, bet muguras problēmas neatrisināja. Sāku vingrot un braukt ar velo. Rezultāts bija jūtams. Tā tas lēnām pārgāja hobijā un nu ir kā neatņemama brīvā laika pavadīšanas sastāvdaļa. Pie viena iepazinos ar jaukiem līdzīgi domājošiem cilvēkiem.

Kas attiecas uz bernības velopriekiem tad man bija šķoļņiks, bet diezgan ātri pārkāpu uz motorizētu braucamo. Man bija 6 gadi kad fāteris uzmeistaroja mazu mopēdu ar visu blaķeni, ritīgu ar amortizātoriem priekš un aizmugurē, ar pumpainām riepām, nu kā tāds maziņš mocītis. Atceros, savu pirmo izbraucienu. Kaimiņos būvējās māja un tur palīgā gāja mani vecāki un bija sabraukuši radi. Es baigi lepni izbraucu no sētas un gribēju izlaist caur peļķei, lai visi redz kā es protu. Viss beidzās ar kritienu tieši peļķes vidū.

Nebija jau tā, ka pēc motorizētā braucamā iegūšanas velo tika nolikts malā. Ar šķoļņiku diezgan daudz sanāca braukāties. Pārsvarā braukājām pa pašu izveidotām trasītēm. Manā laikā Tukumā bija 3 pašveidotas trases, meža trase pie dosafa, Veļķu trase un priežkalniņš pie Tīles (šī bija manā apkārtnē dzīvojošo puišu trase). Šad tad tika rīkotas sacensības. Škoļnikam bija viena slikta īpašība, viņam šad tad aizmugurējā riteņa rumba nenošancēja un miniens aizgāja pa tukšo. Un tādās reizēs gadījās, ka ar zēnu vārīgāko vietu uzkrīt uz rāmi, nu diez ko patīkami nebija. Pēc škoļņika nāca saliekamais ritenis. Tēvs to gan bija pircis māsai, bet tā kā viņa maz brauca tad lēnām to piesitu sev.

Viens draugs bija dabūjis ārzemju žurnālu ar bmx velosipēdu, trašu un sacensību fotogrāfijām. Tad nu pavilkāmies un paši mēģinājām uzmeistarot kaut ko līdzīgu. Braukājām pa izgāztuvēm, vācām visādas velosipēdu daļas, metinājām un skrūvējām. No smagās mašīnas riepas nogriezām strēmeles, kuras uzskrūvējām uz aplokiem, iegriezām protektoru lai būtu ritīga gonku riepa. Kopā pa visiem sataisījām kādus 4 braucamos.

Septītajā klasē iestājos sporta skolas velopulciņā un pirmo reizi tiku pie sorta šosejas velosipēda. Vasaras brīvlaikā starp 7.un 8.klasi pirmo reizi veicu savu garāko braucienu. Ar sportinieku minos uz Kuldīgu. Jāsaka, ka brauciens bija grūts. Kuldīgā burtiski nokritu no velo bezspēkā. Velosportošana mani tomēr neaizrāva un 8. klasē pametu šo nodarbi. Un no tā brīža arī iestājās garā pauze veloaktivitātēs. Sākās ar motociklu braukšanas posms.

minkasi

Par velosipēdu - bērnībā baigi daudz braukāju - ar draudzenēm gājām arā ar veļukiem un dauzījāmies riņķī visu dienu. Man bija Aist vai kas tāds (nu ar tiem mazajiem riteņiem).Tad otrais vilnis atsākās pirms 5 gadiem ar veljuka nopirkšanu un pievienošanos velomafijai.

viens

Sākumā braukāju laukos ar mammammas lielo melno vīriešnieku. Kaut kā izliecos zem tā stieņa un braucu. Prieki bija, kad pie mums iegriezās tēvabrālis ar savu sieviešriteni. Kamēr pieaugušie pļāpāja, es braucu ar to, tas bija daudz ērtāk, tikai sēdeklis bakstījās kaut kur starp lāpstiņām. Vēlāk man nopirka Škoļņiku.

Kad man bija kādi 10 gadi, mums bija ģimenes 2dienu velobrauciens apkārt Zebrus un Svētes ezeriem. Mamma pāris reižu iebrauca grāvī, jo bija aizņēmusies kaimiņu velo un nemācēja rīkoties ar rokas bremzēm.

Kad 94.gadā ar vīru braucām autobusekskursijā uz Norvēģiju, bijām paņēmuši līdzi velo. Šosejniekus. Atceros, ka man sāka birt asaras no sajūsmas, kad vienā agrā, saulainā rītā bijām uzminušies kalnā un pavērās tālie skati. Es sapratu, ka ceļojot ar velo emocijas dubultojas.

garoza

Man arī kā visiem pirmais velo bija "Mārīte", otrais bija maziņš divritenis, kuram nosaukumu nezinu, tad "Šķoļņiks" un par cik man brālis 1,5 gadus jaunāks, ātri nācās pārvākties uz jaunu riteni, tajā laikā tas bija superīgākais ritenis "Salut", vienkārši visurgājējs. Ar to sākās mana interese par velo, un mazu laiciņu sāku trenēties Trekā uz brīvības ielas. Līdz braukšanai pa treku tā arī neaiztrenējos, tik vien kā pamatprasmes pareizai braukšanai, pareizai pedāļu mīšanai. Tā kā dzīvoju tajā laikā Baložos, tad izbraukāt bija grūti, un treniņus pametu, toties nopirku sev vieglo treka riteni tādu aizvēsturisku, bet ar alumīnija rāmi, vieglu, vieglu,, kuru ar tēva palīdzību pārtaisījām par labu kalnu velisopēdu. Tika atstāts tikai rāmis, jo viss pārējais bija pakārtots trekam, pedāļi bija jāmin visu laiku, bremžu nebija, riepas treka, un stūre sporta, utt. Baložu meža "trasītēs" man nebija konkurentu, biju ātrāka par visiem vietējiem zēniem (pārējās 13-gadīgās meitenes kaut kā ne visai interesējās par velo, viņas staigāja un taisīja actiņas lielajiem puišiem ar mopēdiem un motocikliem)

Un tad ap 1994. gadu prieki beidzās, jo tika uzlauzts pagrabs un visi velosipēdi aizceļoja "tālēs zilajās" Tad 2002. gadā atļāvos nopirkt savu pirmo velo ar ātrumiem un visu pārējo. Izvēloties, protams, iekārojās līdzīgu velo manam vecajam, pirmais ko skatījos ir vieglais rāmis, kalnu riepas un mīksts sēdeklis, jo arī manam vecajam ritenim tāds bija (nevarēja citu dabūt, jo retro sēdeklis bija nobružāts, tagad gan es to novērtētu, īstas ādas sēdeklis mmm.)Braucu ar savu lapsiņu vēl šobaltdien, neko mainīt neprasās, izņemot riepas, jo vecums nenāk viens, un jūtu, ka ir grūtāk mīties un kalnu trasēs aizvien retāk un retāk parādos ( 1x 2 gados )

Mia

Man bērnībā bija divritenis, kkāds ar papildritenīšiem, atceros, kad tos noņēma, biju ļoti nelaimīga, jo biju iemanījusies attīstīt baigo ātrumu, bet nu gāzos vienā laidā. Pēc tam kādu brīdi nebija, tik vien kā kaimiņmājas puika man ļāva vairāk nekā citiem bērniem izvizināties ar viņa Škoļņiku.
Tad, vēl vizinājos ar vecākās māsas dēla riteni, laukos ar visiem iespējamajiem, bet pie sava PIRMĀ īstā riteņa tiku vēlu - ja nekļūdos-2002.gadā. Braucu visos gadalaikos un visādos laika apstākļos, jo strādāju Āģītī par Dienas pastnieci, un ar smago somu uz muguras, katru rītu krietni izbraukājos. Pēc nepilna gada man riteni nozaga, pagāja vēl kkāds brītiņš, līdz es nopirku tagadējo - manu izturīgo cīņu biedreni, riteni ar kuru izbraukti daudzi emocijām bagāti km kopā ar Velomafiju.

Pece...

Man bērnībā ar velosipēdu veidojās ļoti sarežģītas attiecības. Atceros, ka man "Spārītes" nebija, tikai vēlāk brālim tādu nopirka, bet man lika uzreiz mācīties ar to zilganzaļo veļuku un mazajiem pieliktajiem ritenīšiem. Neatceros veļuka marku , bet zinu, ka daudziem tajā laikā bija tieši tāds pats. Man liekas, ka es sāku mācīties ap 5 gadiem. Puņķi un asaras pa gaisu, nekādi nespēja man ieskaidrot, ka es neapgāzīšos ar tiem mazajiem ritenīšiem, lai gan ritenis baigi zvāļojās no vienas puses uz otru. Visu vasaru mācījos un neiemācījos. Vēlāk, kad man bija 7 gadi, piedraudēja, ka riteni atdos, ja jau man nevajagot un tad es atkal ar puņķiem un asarām mācījos braukt. Šķiet, vasaras beigās arī iemācījos, bet daudz ar to pabraukt nevarēju, jo jau par mazu bija. Tad neatceros, kad, bet vēlāk braukājos ar veco, lielo krievu velosipēdu, kuru dažreiz iedeva foršā kaimiņiene. Atļāva padrillēt ar to. Pašiem mums ričuku nebija.

18-tajā dzimšanas dienā mans ex vīrs, uzdāvināja man Giant velosipēdu, lai kopā pabraukātos, bet tā lāga nemaz baigi daudz nebraucām, nebija vēlēšanās. Ar Giantiņu aktīvi sāku pedāļot tikai ar kolēģi, lai aizmirstu ģimenes peripētijas un šķiršanos. Tā ka patiesa draudzība ar velosipēdu man sākās tikai tad. Giantiņš un pārbraucieni ar veļuku pēc darba satuvināja arī ar kolēģi un padziļinātāk iepazinu otro vīru . Eh, siltas atmiņas tomēr ar to Giantiņu saistās Gandrīz katru vakaru mināmies uz jūru, vēlāk vīrs pierunāja arī SEB sacenēs piedalīties un to darīju līdz bērna piedzimšanai. Pēc tam sapratu, ka tik daudz spēku man nebūs, trenēties pēc pilnas programmas nevarēju, lai ar veļuku piedalītos sacensībās, bet pedāļot gribēju. Un tad es atklāju Velomafiju. Giantiņš vēl joprojām ir mans labs sabiedrotais velobraucienos.

Amore Fati

Savu pirmo izbraucienu ar riteni neatceros… Bet fotogrāfijas liecina, ka, tāpat kā vairumam 70.-80.gados dzimušajiem, tas bija trīsritenis “Spārīte”, ar kuru pārvietojos 3-4 gadu vecumā, līdz kamēr braucamrīks tika nodots jaunākajai māsai, bet manā īpašumā nonāca neliela izmēra divritenis ar papildus mazajiem ritenīšiem, kuri pēc pāris mēnešiem tika noņemti.

Kādu biju saimniece ritenim “Desna”, kuru kāda vietējā “velomafija” nolaupīja no pagraba (kopā ar omes sūtītajām gurķu burkām). Bet ilgi neskumu – nākamais spēkrats – “Salut” ar mani vadīja daudzas vasaras. Auga kopā ar mani – sākumā pacietīgi ļāva spieķus notīt ar krāsainajiem vadiņiem, jo tas skaitījās ļoti stilīgi, vēlāk izbaudīja “tālos” izbraucienus pa mežiem, dīķiem, strautiņiem un šosejām kopā ar sētas biedriem (vecāki par šīm mūsu aktivitātēm nedrīkstēja zināt, pretējā gadījumā draudēja “mājas arests”, riteņa ieslēgšana pagrabā u.tml.). Galu galā “Salūtiņš” pieredzēja arī manu pirmās mīlas vasaru 13 gadu vecumā, ko pavadīju stāvot uz bagažnieka un turoties pie pleciem savam brūtgānam, kurš bruņinieciski mina pedāļus un stūrēja.

Agrā jaunība tika aizvadīta studējot un “studējot”, tāpēc velosipēdam neatlika ne laika, ne spēka, jāatzīst, pat doma tāda prātā nenāca

Kad nu nāca gadi 25-26, iekļuvu īstā velomīļu kompānijā, kur netika laistas garām ne dažādas sacensības, ne kultūras objektu izpētes braucieni. Sapratu, ka vajag jaunu bērīti, pie kam “salūtveidīgais” vairs nederēs, vajag tādu – ar pārnesumiem utt. Tiku pie lietotas, smagas un neērtas “Rokmašīnas”, ar kuru uz priekšu vēl varēja tikt, bet uznest kalnā vai pa kāpnēm gan ne... Drīz tā brīža dzīvesbiedrs apžēlojās par mani un atdāvināja savu ričuku, ko nosaucu par Bendžaminu jeb vienkārši Benu Tas nu gan bij labs, jo speciāli taisīts priekš gonkām. Neskatoties uz to, ka pirms manis Bens tika triekts sacensībās un treniņos, viņš man godam kalpoja 5 gadus. Beigās gan nabags bija jau uz izjukšanas robežas – kļuvu gan sev, gan apkārtējiem bīstama satiksmes dalībniece

Tāpēc pirms pāris gadiem, pirms Santjago veloceļojuma ar prieku pieņēmu māsas atdāvināto … hmmm… pat nezinu, kas pa marku… “Giant” laikam Jānoiet uz pagrabu, jāpaskatās. Lillā, smuks, smags, absolūti nepiemērots gariem ceļojumiem, bet man viņš patīk, jo ir mans vienīgais Precīzāk sakot – viņa, jo ritenis ir dāma, Auguste vārdā! Siltajā laika periodā braucu katru dienu - uz darbu vai jūrmalu sauļoties, bet temps man ir lēns, kilometrus neskaitu un kadences nemēru Ar interesi un nelielām bažām gaidu 2014.gada vasaru ar velomafiju - diezi vai varēšu jel līdzi Jums turēt...