Sigulda - Silciems - Jūdaži

Neliels slēpņošanas izbrauciens.

"Pavasaris Siguldā 2011"

jeb velomafijai draudzīgās organizācijas kluba KM-Sigulda piedzīvojumu pasākums, kurā velomafija (Mezhoniite + PZ) apsteidza veselas divas komandas, tikai divas komandas palaida pa priekšu, un ierindojās tradicionālajā, godpilnajā trešajā vietā.

Kā arī mūsu biedrene Viens, atstājot bērnus mājās un startējot kopā ar vīru, ieguva tradicionālo pirmo vietu!! Urā!

Velomafija Maljorkā

Velomafija Maljorkā - velobraucēju, sangrijas un kleitu paradīzē

2.05.

Lidojam caur Hahn uz Palma Majorca. Tur sameklējam rezervēto šatlbusu un braucam uz salas pretējo krastu uz Port de Pollenca. PZ paspēj sakoķetēt ar šoferīti.  Vakarā kārtīgs nogurums pēc garā ceļa, Uztaisām fotosesiju uz balkona un drīz vien ejam gulēt.

3.05.

Paēdam brokastis un pa jūras malu gar palmām un saulessargiem ejam uz velonomu. Mājāspalicēji zvana, ka Latvijā esot slapjš sniegs, bet mēs apspriežam, kā gaidāmā Vidusjūras diēta noteikti liks labāk izskatīties mūsu ļoti īsajiem šortiem. Nepārtraukti garām traucas velosipēdistu grupiņas, gan īsti sportisti, gan likriņos ieģērbušies diezgan sportiska paskata vācu pensīši. Bet mēs nopērkam vienādas koši oranžas ōmīšu nāģenes.

Riteņi mums par 8 eiro un tīri labi, bagāžnieks tik vēl prasījās. Nolemjam sākt ar bezkalnu maršrutiņu. Gar jūru uz Alcúdia, tur ir arī tirgus, kurā mēs iekrītam un ārā vairs netiekam. Rokassprādzes un kleitas, tik dienvidnieciskas, atpūtnieciskas, mākslinieciskas. Ejam no veikaliņa uz veikaliņu, priecājamies un pielaikojam. Atklājam, ka Mezhoniitei ir vājība uz suvenīriem. Un vēl krāsainie augļu un dārzeņu un olīvju stendi. Pusdienlaiks klāt, sameklējam krodziņu ar sangriju un tapām. Visīstākā Spānija! Tad ar smagiem vēderiem riteņojam uz zemesragu Cap Pinar.

Ceļš skaisti līkumo gar jūras malu, bet drīz vien priekšā - stop - armijas zona. Žēl, gribējām tikt līdz bākai, bet nu jāgriež atpakaļ.

Nākamais objekts mums dabas parks Albufereta Nature Reserve. Vārti aizslēgti, bet tā kā  mēs speciāli no Latvijas esam lidojušas, lai visu te apskatītu, bez lieliem sirdsapziņas pārmetumiem kāpjam žogam pāri un braucam tālāk. Nekā diži skaista gan mēs te nesaskatām, milzīgas niedres, dīķi, daži tiltiņi. Šī esot putnu vērotāju paradīze, bet mums binokļi nav, braucam atpakaļ. Piestājam pie jūras, pabradājam, lasām gliemežvākus. Un stūrējam atpakaļ uz viesnīcu.

~40  km

4.05.

Šorīt braucam uz Cap Formentor. Ceļš pamazām  ved kalnup, atkal daudz riteņbraucēji. Skatupunktā pilns ar cilvēkiem. Ir tiešām brīnumskaisti, stāvas klintis, visapkārt zila, jo zila jūra, un ceļš tik graciozi izvijas no viena kalna nākamajā. Piestājam un nokāpjam lejā līdz mazai vientuļai klinšu ieskautai pludmalītei. Idille, varētu te palikt un peldēties visu dienu. Tālāk jābrauc caur tumšu tuneli. Mūsu riteņiem nav lampas, atstarotāji arī minimāli. Ir tiešām akla tumsa un vēl mašīnas, bailīgi. Turpinām mīties tālāk līdz pašai bākai pussalas galā. Vācu veložurnālos ir tāds sauklis Der Weg ist das Ziel. Šeit tas tieši tā arī ir. Ne jau galamērķis ir svarīgs, kolosāls ir pats brauciens. Galā apēdam saldējumu, patīksmināmies par pārējiem sportiskajiem velobraucējiem un griežam atpakaļ.

Šoden 4. maijs. Jāsvin valsts svētki, ejam uz krodziņu, izrotājamies ar Latvijas karodziņiem, dzeram sangriju un ēdam paelju ar visādiem ūsainiem un astainiem, spīļainiem un čaulainiem jūras briesmonīšiem. Tiešām gardi, bet nav tik viegli tikt galā ar viņiem pieklājīgā veidā.

47 km 1000 Hm

5.05.

Šodien īsāks maršruts. Pollenca. Tur kāpnes ar 365 pakāpieniem, romiešu tilts un atkal kārdinoši veikaliņi ar kleitām, somām, gredzeniem... Tāds ļoti sievišķīgs mums šoreiz tas velobrauciens sanāk. Tad pa idillisku celiņu gar aitu ganāmpulkiem pastorālās ainavās, braucam uz Sant Vicenc pludmali. Sauļojamies, bet ūdens vēss, neesam no gulētājām, drīz vien dodamies tālāk. Peldsezonu atklājam vēlāk savā Port de Pollenca pludmalē, te nesalst, ir tik labi.

Gribam ēst, bet visur siesta, jāgaida vakariņu laiks. Pēc tam iepērkam sangriju un dodamies uz tādu pavisam maziņu, no tāluma jauku zemesragu, to iztukšot, bet nekā. Priekšā atkal armija-slēgtā zona. Nu nekas, iekārtojamies uz mola, kūļājam kājas Vidusjūrā, skatāmies kā riet saule un baudām vakaru. Kad pa izgaismoto promenādi dodamies uz viesnīcas pusi ir jau tumšs. Smuki un romantiski.  Un jautrs prāts.

28 km 300 Hm

6.05.

Šodien šķiramies. Man ļoti gribas uz Sa Calobru, bet pārējās brauks drusku īsāku loku pa iekšzemi. Agri pamostos un uzreiz arī dodos ceļā. Bišķi biedē mani tie šodien paredzamie 110 km un 2000 augstummetri, bet zinu, ka vēlāk pašai būs žēl, ja to neizbraukšu. No rīta vēl patīkami vēss, nav ne mašīnu ne velobraucēju. Visu laiku pret kalnu, bet labi ripo, man patīk. Uzēdu končas, atpūšos un minu tik tālāk. No augšas paveras skats uz jūru, skaisti, Un tad vēl viena virsotne un jau redzu superīgos inženiera Antonio Paretti projektētos ceļa līkločus. Tūliņ ripināšu pa tiem lejā, cerams, ka pietiks spēka arī augšā tikt. Un es joprojām esmu vienīgā, kas brauc pa šito skaistumu.

Lejā pieslēdzu riteni un izstaigāju Torrent de Pareis  kanjona sākumu. Parādās daži cilvēki. Tik dīvainas skaņas, atbalsis pret klintīm, nereāla sajūta. Divas kalnu kazas man smuki nopozē, bet tālāk es nerāpjos, nav man sistēmas un jātaupa spēks atpakaļceļam. Kafejnīcā uzēdu, pavēroju kā piestāj kuģītis ar atpūtnieku bariņu un sāku mīties augšup. Kamēr es tur pastaigājos un ēdu, ir saradušies daudz velobraucēji. Tas labi, redzu, ka neesmu vienīgā dīvaine, kam atvaļinājumā patīk sevi tā pamocīt. Braucu lēni, nesteidzoties,  visi garāmbraucošie sveicina, uzsmaida, pasaka ko uzmundrinošu. Visi ar šosejniekiem, es vienīgā te tāda ar mtb. Bet nekas - pamazām smuki virzos uz priekšu. Ja nebūtu tik karsti, būtu vēl baudāmāk. Skati kolosāli, tagad lēnītiņām augšup kārpoties sanāk laiks apskatīt, piestāt, safotografēt.

Zvana PZ, sarunājam tikties Lluc klosterī. Viņas arī ļoti apmierinātas, bijuši smuki veloceļi, serpentīni, terases, dienvidu dārzi, saēdušās un pielasījušas pilnas mugurenes ar apelsīniem.

Izstaigājam klosteri, botānisko taku, uzkāpjam augšā pie krusta, brīnāmies par sarežģīto saules pulksteni. Atrodam geopunktu aiz Kamieļa. Tur ļoti dīvaini karsta klinšu veidojumi, pastaigu takas. Un tad braucam tālāk, vēl kādi 30 km līdz mājām. Līdz 20:00 jānodod riteņi, braucam ātri, pretvējš, beigās mudžināmies pa kvartāliem, nevaram atrast, kur īsti bija mūsu velonoma, bet laimīgi paspējam, atdodam, viss. Veloceļojums beidzies.

Pilsētas vecākajā krodziņā brālīgi notiesājam 4 daļās sadalītu cāli, paknakstāmies gar vīnu un desertiņiem. Krodziņš pārpildīts, skaļš, visapkārt dzīvelīga murdoņa, bet mums drusku tā kā tāds nogurums...

 110 km 2100Hm

7.05.

Pēdējā diena. Sakravājamies, ejam uz autobusu. Smidzina. Tā jau bija plānots, kamēr mēs te bijām bija labs laiks, lai tagad līst. Autobusā aizmiegu. Palma jau klāt. Sagaidām, sabildējam stacijā jancīgo koka vilcieniņu no Soller. Tad ar 2stāvīgo tūristu busu izbraukājam visu pilsētu. Mati vējā plīvo, pilis, katedrāles, ostas, kuģi, tilti, palmas slīd mums garām košā ņudzeklī - skaisti. Pēc tam iepērkam tirdziņā vietējos gardumus, papriecājamies par spilgtajām katedrāles vitrāžām, aizejam uz centrālo laukumu. Ieraugām reklāmu - makdonalds 3 minūšu attālumā. Mums vajag, ejam pareizajā virzienā, tikai mums pa ceļam pielaikojot kleitas, romiešu sandales utt. paiet gandrīz stunda. Pieēdamies un braucam uz lidostu. Vakars klāt, ceļojums beidzies.

Vienos naktī esam Stanstedā, izritinām savus guļammaisus un liekamies uz auss. Plkst. 3:00 ārkārtīgi laipnā un priecīgā balstiņā mūs modina ļoti simpātiska lidostas darbiniece. Jāceļas, jāiet, jālido tālāk. Pēc desmitiem esam Rīgā un te arī spīd saule un ir brīnišķīgs pavasaris.