Nedēļa pirms pārgājiena. Apmācies, līst.
Optimistiski plānojam maršrutu pēc nedēļas paredzētajam Jautrites
dzimšanas dienas pārgājienam. Ļaudis piesakās, solās būs apmeklēts
pasākums.
Piecas dienas pirms pārgājiena. Apmācies, līst. Plānojam. Trīs
dienas pirms pārgājiena. Apmācies, līst. Vienīgā optimistiskā
plānotāja, šķiet, palikusi Jautrite. Citi ļaudis kļūst šaubīgi par
dalību pasākumā. Pat es. Dienu pirms pārgājiena. Apmācies, līst. Nu vells, vai tiešām Jautrite nepadosies un būs jāiet???
Pārgājiena
dienā. Gandrīz saulains, nelīst! Protams, ejam! Un tie, kas aizgāja,
palika ļoti apmierināti, pārgājiens bija izdevies!
Vispirms
jau Pērļupe, strauja, līkumaina, krācītēm un mini ūdenskritumiņiem
bagāta. Skaļa gan, tik skaļa, ka mums jāturas cieši kopā, lai varētu
sarunāties... ak, cik sievišķīgi, par puikām! Sarunas brīžam pārtrauc
elšana un stenēšana, kad kāpjam stāvajos upītes krastos vai pārvaram
sakritušo koku radītos šķēršļus.
Galvenais šīs dienas
mērķis ir Pērļupes ala, kur mums paredzēta dzimšanas dienas ballīte.
Vispirms atrodam turpat pie alas esošo geoslēpni un tad domājam par
iekļūšanu pašā alā. Pirmajā mirklī ieejas gan šķiet tādas pašauras, bet
paspīdinot lukturīšus dziļāk, redzams, ka tur iespējams būtu pat vieta
svinībām. Tad nu aizmirstam par klaustrofobiju un spraucamies iekšā alā.
Daži pa ceļam iesprūst, bet, izmantojot korķuviļķa darbības principu,
tomēr tiek tālāk. Vispirms izpētam alu, kas izrādās varen plaša,
papriecājamies par tajā mītošajiem dzīvniekiem, un ķeramies pie
svinībām. Jubilārei par godu saspraužam svecītes skudru pūžņos (kūkās!),
padziedam līdzi dziedošajai svecei un šaujam vaļā dzirkstošo vīnu. Nu
forši! Žēl, ka viss tik ātri apēdas un izdzeras (dažiem arī izlejas), ka
ballīte jābeidz un jādodas tālāk. Laukā izspraucamies pa citu izeju,
mēģinam pierast pie jokainās āra gaismas un soļojam tālāk jau gar Amatu
Dzilnas ieža virzienā, pa ceļam pamājot arī garāmbraucošajiem
laivotājiem. Dzilnas iezis. Varens! Nākas kāpt diezgan
augstu, lai nokļūtu pašā virsotnē, kur romantiskā vietā, pašā kraujas
malā novietots soliņš. Pasēžam, pavērojam elpu aizgrābjošo ainavu un
dodamies tālāk uz Dzilnu ieža otru malu, kur mums jāatrod geoslēpnis.
Pie geoslēpņa vietas kolēģe vārdā Zebiekste Lote piekļūst ar varenu
kritienu un nošļūcienu. Tā esot ātrāk. Un ātrāk darboties mums vajag, jo
sāk jau krēslot, bet plānā vēl aizkļūt līdz Kumadai pēc slēpņa.
Te
nu mums piemetas vadātājs, kā arī kartē iezīmētie objekti nesakrīt ar
to, ko redzam dabā, bet varbūt pie vainas ir tas, ka pārgājiena vadībā
ir cilvēks, kurš ceturtajā klasē izstājās no orientēšanās pulciņa, jo
orientēšanās galīgi nevedās. Bet nu saorientējamies tik tālu, ka atrodam
vismaz Dančupīti, kuras krastā iekārtojusies kokapstrādes ražotne.
Nolemjam nelauzties privātā teritorijā un brienam pa gravu, kurā tek
ļoti mazā Dančupīte. Ir jau diezgan tumšs un krasts ir mežonīgs. Pa leju
iešana vairs nesokas, tāpēc kāpjam augšā un iznākam vietā, kur pēc visa
spriežot rūpnīcas teritorija beidzas, jo tur ir žogs. Vismaz kāds
orientieris! Turamies pie žoga un ejam līdz ceļam, kur apmulstam, jo
virzienā, kur mums vajadzētu iet, lai tiktu atpakaļ uz Ieriķiem, ir
vārti. Ciet. Nē, nu pārkāpt, protams, nebūtu problēma, bet tad sanāks,
ka mēs tomēr ielaužamies rūpnīcas teritorijā?! To nu mēs negribētu,
tāpēc ejam apjautāties uz netālu esošajām mājām. Tur mēs uzzinām, ka
neesam vis ārpus privātīpašuma, bet gan tieši otrādi, saimnieks ir
nepatīkami pārsteigts ieraugot mūs savā teritorijā. Vēl lielākā
nesaprašanā mēs viņu iedzenam, kad skaidrojam, ka gribētu nokļūt pie
Kumadas upes ūdenskrituma. Vai es jau teicu, ka ārā ir mella nakts?
Vārds pa vārdam, veselais saprāts ņem virsroku, un mēs nolemjam mežā
šodien vairs nelīst. Saimnieks atver mums vārtus, un pa mēnessgaismas
apspīdētu ceļu soļojam uz Ieriķu benzīntanku. Tur kafejnīcā drusku
ieturamies, ārpusē papozējam pie kurmja skulptūras, un mūsu pārgājiens
finišē!