pirmdiena, 2010. gada 15. novembris

Pērļupe - Amata - Dančupīte

jeb Jautrites dzimšanas dienas pārgājiens.

Nedēļa pirms pārgājiena. Apmācies, līst. Optimistiski plānojam maršrutu pēc nedēļas paredzētajam Jautrites dzimšanas dienas pārgājienam. Ļaudis piesakās, solās būs apmeklēts pasākums.

Piecas dienas pirms pārgājiena. Apmācies, līst. Plānojam.

Trīs dienas pirms pārgājiena. Apmācies, līst. Vienīgā optimistiskā plānotāja, šķiet, palikusi Jautrite. Citi ļaudis kļūst šaubīgi par dalību pasākumā. Pat es.
Dienu pirms pārgājiena. Apmācies, līst. Nu vells, vai tiešām Jautrite nepadosies un būs jāiet???

Pārgājiena dienā. Gandrīz saulains, nelīst! Protams, ejam! Un tie, kas aizgāja, palika ļoti apmierināti, pārgājiens bija izdevies!

Vispirms jau Pērļupe, strauja, līkumaina, krācītēm un mini ūdenskritumiņiem bagāta. Skaļa gan, tik skaļa, ka mums jāturas cieši kopā, lai varētu sarunāties... ak, cik sievišķīgi, par puikām! Sarunas brīžam pārtrauc elšana un stenēšana, kad kāpjam stāvajos upītes krastos vai pārvaram sakritušo koku radītos šķēršļus.

Galvenais šīs dienas mērķis ir Pērļupes ala, kur mums paredzēta dzimšanas dienas ballīte. Vispirms atrodam turpat pie alas esošo geoslēpni un tad domājam par iekļūšanu pašā alā. Pirmajā mirklī ieejas gan šķiet tādas pašauras, bet paspīdinot lukturīšus dziļāk, redzams, ka tur iespējams būtu pat vieta svinībām. Tad nu aizmirstam par klaustrofobiju un spraucamies iekšā alā. Daži pa ceļam iesprūst, bet, izmantojot korķuviļķa darbības principu, tomēr tiek tālāk. Vispirms izpētam alu, kas izrādās varen plaša, papriecājamies par tajā mītošajiem dzīvniekiem, un ķeramies pie svinībām. Jubilārei par godu saspraužam svecītes skudru pūžņos (kūkās!), padziedam līdzi dziedošajai svecei un šaujam vaļā dzirkstošo vīnu. Nu forši! Žēl, ka viss tik ātri apēdas un izdzeras (dažiem arī izlejas), ka ballīte jābeidz un jādodas tālāk. Laukā izspraucamies pa citu izeju, mēģinam pierast pie jokainās āra gaismas un soļojam tālāk jau gar Amatu Dzilnas ieža virzienā, pa ceļam pamājot arī garāmbraucošajiem laivotājiem.

Dzilnas iezis. Varens! Nākas kāpt diezgan augstu, lai nokļūtu pašā virsotnē, kur romantiskā vietā, pašā kraujas malā novietots soliņš. Pasēžam, pavērojam elpu aizgrābjošo ainavu un dodamies tālāk uz Dzilnu ieža otru malu, kur mums jāatrod geoslēpnis. Pie geoslēpņa vietas kolēģe vārdā Zebiekste Lote piekļūst ar varenu kritienu un nošļūcienu. Tā esot ātrāk. Un ātrāk darboties mums vajag, jo sāk jau krēslot, bet plānā vēl aizkļūt līdz Kumadai pēc slēpņa.

Te nu mums piemetas vadātājs, kā arī kartē iezīmētie objekti nesakrīt ar to, ko redzam dabā, bet varbūt pie vainas ir tas, ka pārgājiena vadībā ir cilvēks, kurš ceturtajā klasē izstājās no orientēšanās pulciņa, jo orientēšanās galīgi nevedās. Bet nu saorientējamies tik tālu, ka atrodam vismaz Dančupīti, kuras krastā iekārtojusies kokapstrādes ražotne. Nolemjam nelauzties privātā teritorijā un brienam pa gravu, kurā tek ļoti mazā Dančupīte. Ir jau diezgan tumšs un krasts ir mežonīgs. Pa leju iešana vairs nesokas, tāpēc kāpjam augšā un iznākam vietā, kur pēc visa spriežot rūpnīcas teritorija beidzas, jo tur ir žogs. Vismaz kāds orientieris! Turamies pie žoga un ejam līdz ceļam, kur apmulstam, jo virzienā, kur mums vajadzētu iet, lai tiktu atpakaļ uz Ieriķiem, ir vārti. Ciet. Nē, nu pārkāpt, protams, nebūtu problēma, bet tad sanāks, ka mēs tomēr ielaužamies rūpnīcas teritorijā?! To nu mēs negribētu, tāpēc ejam apjautāties uz netālu esošajām mājām. Tur mēs uzzinām, ka neesam vis ārpus privātīpašuma, bet gan tieši otrādi, saimnieks ir nepatīkami pārsteigts ieraugot mūs savā teritorijā. Vēl lielākā nesaprašanā mēs viņu iedzenam, kad skaidrojam, ka gribētu nokļūt pie Kumadas upes ūdenskrituma. Vai es jau teicu, ka ārā ir mella nakts? Vārds pa vārdam, veselais saprāts ņem virsroku, un mēs nolemjam mežā šodien vairs nelīst. Saimnieks atver mums vārtus, un pa mēnessgaismas apspīdētu ceļu soļojam uz Ieriķu benzīntanku. Tur kafejnīcā drusku ieturamies, ārpusē papozējam pie kurmja skulptūras, un mūsu pārgājiens finišē!