Velomafija: 2011

22.07
Ceļojums uz Ventspils bākām sākas piektdienas vakarpusē, kad Rīgā sarūmējamies iekš auto un, lietus mākoņu pavadīti, dodamies uz Ventspili. Diez ko omulīgi nav, redzot, ka līst un līst aizvien vairāk, bet vakarā plānots celt telti kempingā. Lai kliedētu drūmās domas, risinām valstiski svarīgus jautājumus, t.i., notiek politiskas diskusijas un aģitācija, jo rīt taču referendums.

Ventspilī ierodamies īsi pirms desmitiem, vispirms steidzam uz Rimi iepirkt pārtiku vakariņām un arī lietusmēteļus (neizturīgus, kā izrādījās pēc kāda brīža). Laika maz, veikals liels, mūs pa veikalu sāk ganīt apsargs un vedināt uz kasēm, jo veikalu slēdzot ciet. Nepieciešamākais tā kā sapirkts ir, tad nu dodamies uz Ventspils Piejūras kempingu. Savelkam mugurā jauniegādātos lietusmēteļus un dodamies lūkot, ko mums tur piedāvā. Riktīgs kolhozs tur, telšu nejēgā daudz, mājiņas visas aizņemtas, nojumes pasēdēšanai arī. Un arī nekādas degsmes mums ne sejās, ne domās par iespēju tagad lietū celt telti. Punktu mūsu vizītei šajā kempingā pieliek cenrādis- jāmaksā ir 3 lati par cilvēku un vēl 3 lati par telti. Nospriežam, ka tādu naudu mēs varam iztērēt arī lietderīgāk, un lepni paceltām galvām dodamies prom.
Izrādās viss, kas notiek, notiek uz labu. Ļoti vēlā vakara stundā Jautrite ņem telefonu un zvana pāris citiem naktsmāju piedāvātājiem. Sākumā interesējamies par telts vietām, bet tad kāds kungs ar ļoti patīkamu balsi pierunā Jautriti, un līdz ar to arī mūs, apmesties viesnīcā par nieka 4 latiem. Kad tuvojamies viesnīcai, sāk mākt bažas, ka pāragri ir atceltas iepriekš sarunātās telts vietas... tāda stipri interesanta ēka, pa logiem izskatās, ka pirmajā stāvā notiek kaut kādas orģijas, bet nu ejam apskatīties. Tie, kas sākumā izskatījās draudīgi, izrādās vien jauki, mazliet iereibuši vietējie jaunieši, kuri apgalvo, ka uzvedoties tik klusu, ka otrajā stāvā dusošajiem viesnīcas viesiem netraucējot. Atnāk arī saimnieki- laipni, runīgi, viesmīlīgi. Viesnīca "13 enkuri" gan ir tāda... nu kā būtu politkorekti teikt- interesanta. Es teiktu- ūķis. Bet nu, protams, kādi gan mums vēl varianti, ir taču jau pusnakts, un tie ir vien nieka 4 lati par jumtu virs galvas. Kapteiņa, stūrmaņa istabas ir jau aizņemtas, mums tiek ierādīta vieta pie matrožiem. Gultas gan tur ir vien trīs, bet tiek atnesta vēl viena saliekamā, kuru gan ar baigu brakšķi salūzt pie pirmā iegūliena. Nu nekas, Pece ar vīru galu galā var saspiesties vienā.

23.07
~110 km

Rīts ataust saulains. Nekas slikts ar mums pa nakti nav noticis, riktējam brokastis un raugāmies kartē, kur tad šodien jādodas. Pirmais pieturas punkts Staldzene. Tur ir jūra un esot stāvkrasts. Nu ļoti stāvs un augsts jau nav, bet trepītes nokļūšanai pludmalē ir ierīkotas. Pabradājam pa jūru, papozējam, satiekam viltus Intu Teterovski, viņš nobildē mūs visus kopā. Vai varbūt tomēr tas bija īstais?

Tālāk dodamies uz Būšnieku ezeru, laivu bāzē papriecājamies par gulbju pāri un maziem gulbīšiem, ar pārvaldnieku patērzējam par politiku, noskaidrojam, ka viņš neko nezina par turpat blakus stendā kartē iezīmēto ezera dabas taku. Ka' nav, nav, braucam tālāk. Gribam pa maziem meža celiņiem tikt līdz Ovīšu bākai. Necik tālu neaizbraucam, kad mūsu raito ripojumu pārtrauc neizpratnes pilna balss, kur tad mēs braukšot? Izrādās esam kempinga Jēņi teritorijā un tālāk ceļam priekšā ir privātīpašums. Kempinga saimnieks izrādās visai draudzīga un laipna persona, pastāsta, ka pa mežu mēs nekur neaizbraukšot, ļauj izbraukt cauri saviem īpašumiem, lai mēs nokļūtu uz šosejas.
Pie Ovīšu bākas nonākam reizē ar lietus mākoni. Tāpēc tieši laikā ir ekskursija muzejā un bākā. Par 0,50 Ls bākas saimniece mums visu izrāda un izstāsta. Lēnu garu izpētam muzeja eksponātus- visādas iekārtas, citu bāku maketus, kartes. Dodamies augšā bākā, kur zem stikla kupola klausāmies stāstījumu. Ārā līst, tāpēc mēs tik uzdodam jautājumus un izrādam tik lielu interesi par bākām, ka mums pat tiek ieslēgta un nodemonstrēta bākas uguns. Forši! Lietus ir ieildzis, tantei stāstāmais aptrūcies, un viņa mums piedāvā tēju. Vēsturiskā palīgēkā mums tiek sarūpēta ūdens kanna, tējas servīze un visādu veidu tējas. Šeit, izrādās, arī iespējams dabūt naktsmājas... par 1,50 Ls...vēl "interesantāka" vieta par mūsu Ventspils viesnīcu. Tējojam, kamēr lietus beidzas, sirsnīgi pateicamies par uzņemšanu un dodamies tālāk.

Uz Miķeļbāku. Mēģinām pa meža ceļu, bet tur atkal privātīpašums, pie tam ar žogu, bez laipna saimnieka, tā ka mums nākas meklēt citus ceļus. Atrodas celiņš mežā tuvāk jūrai, bet tur mums uzbrūk tādi dunduru bari, ka mūkam prom uz pašu jūras malu. Nu negribas doties ārā uz šoseju, tāpēc sākam braukt gar jūras malu... pludmale ir smilšaina un mīksta, bet pie paša ūdens ir maza maliņa braucama. Tad nu baudām sauli, jūru, vēju... cilvēka neviena, ūdens šļakstinās uz pedāļiem un ķēde no smiltīm čirkst un brakšķ aizvien vairāk. Nopeldamies. Jo tālāk, jo tomēr braukt paliek grūtāk, tāpēc pie Lūžņas braucam atkal mežā iekšā.

No šejienes līdz Miķeļbākai ceļš ir gana labs. Un tur mūs sagaida brīnišķīgs pārsteigums! Atkal iebraucam kempingā un šeit ir pat kafejnīca. Lieliski! Jo ne tikai pārtika, bet pat ūdens mums gāja uz beigām. Kempinga saimnieki, kā jau ierasts šajā pusē, viesmīlīgi un runīgi. Garšīgi paēdam un, atpūtinot vēderus, lūkojamies kartē.
Nobraukti 70 kilometri, līdz Ventspilij pa šoseju vēl kādi 40 km palikuši. Trakums ir tāds, ka mums jāpspēj līdz desmitiem tikt atpakaļ uz Ventspili, jo darāmi divi svarīgi darbi- jānopērk vīns vakaram un jāpiedalās referendumā. Pa ceļam to nav iespējams izdarīt, jo šajā pusē ir tik maz cilvēku, ka te nav vērts ierīkot veikalus vai vēlēšanu iecirkņus. Vēl jāpspēj iebraukt arī Irbenes lokatorā. Uz to norādes no ceļa nav, tāpēc sākumā mazas bažas, vai iebraucām pareizi. Lokators atrasts tiek, apskatām vien no ārpuses, jo izsmeļošāka ekskursija jāpiesaka, un mums tāpat tai vairs nav laika. Notiek arī ķibele ar vienu riteni, sprāgstot kamerai, saplīst arī riepa. Ir satraukums par to, vai maz tiksim laikā uz Ventspili. Kamera nomainīta, riepa salīmēta ar skoču, laižam!
Tiek uzdots kārtīgs temps (cik nu var uzdot pašā vakarā jau pēc gana grūta brauciena), dzeršanas pauzes tiek pieļautas vien uz mazu mirklīti ik pēc 10 kilometriem. Nu traks brauciens, parādās kaut kādi pauguri, tad uz ilgu laiku nostāvam pie dzelzceļa pārbrauktuves... smejamies, ka Puzes ķeizars mums liek šķēršļus paspēšanai uz balsošanu. Bet mēs nepadodamies! Pirms desmitiem esam Ventspilī, vispirms metamies Rimi skrējienā, un beigu beigās bez desmit desmitos iebrāžāmies vēlēšanu iecirknī. Pienākums izpildīts! Nogurums gan ir milzīgs, slinkums pat mīties uz viesnīcu. Bet nu laimīgi nonākam galā, pašā vakarā cepam šašliku un malkojam vīnu.

24.07
~70 km

Atkal saulains rīts, bet šoreiz matrožu istabiņā vaidi un stenēšana. Vakardienas trakais miniens liek par sevi manīt- ir stīvums, sāpe muskuļos, un Jautrite pat pamanījusies tikt pie iespaidīga ziluma. Gribas tādu kārtīgu kafiju, tāpēc dodamies meklēt kādu kafejnīcu... nav! Izmetam 5 km loku pa tuvējo apkārtni, nu nav kur ieiet pakafijot. Jaukākais ir uzraksts uz kādas kafejnīcas, kurai būtu jāstrādā arī svētdienā, durvīm- esam pludmalē, tiekamies pirmdien! Tā kā šodien tika nolemts nekavēties ar izbraukšanu, ilgāk nemeklējam. Nekas, mums nez no kurienes ir pārliecība, ka pie Užavas alus darītavas ir arī kafejnīca, nu cietīsimies līdz turienei. Vispirms aizbraucam uz Ventspils pludmali, Dienvidu molu, atrodam geoslēpni uz kuģīša "Azova". Ir vējains, jūra šodien tik smuki viļņojas.

Braucot ārā no Ventspils notiek negadījums, Pece pamanās nogāzties un krietni sasities. Ceļu turpināt gan var, bet noteikti tas viņai nav ļoti patīkami. Uz Užavu braucam pa zemes ceļu gar Cirpsteni, Grigaļciemu, Lībciemu. Nekādu ciemu gan tur nav, ceļš ir ļoti vientulīgs, laikam jau tāpēc, ka tajā pusē ir bijuši vairāki armijas objekti. Pa vidam arī drusku uzlīst un ir pretvējš. Užavā nokļūstam, bet alus darītavu vai kādu norādi uz to nemana. Nākas zvanīt pat 1188 aģentam, lai noskaidrotu, kur tad jābrauc. Izrādās, tas ir vēl Liepājas virzienā kādi 4 km. Nu minam. Sūri, grūti, jo pretvējš ir šausmīgs. Stiprina vien doma, ka kafejnīcā būs i kafija, i gaļa ar kartupeļiem. Beidzot ieraugām alus darītavu, visi kā viens saožam ēdienu... tāpēc jo rūgtāka ir vilšanās, kad izrādās, ka nekādas kafejnīcas tur nav!! Un nav bijusi! Ir tikai veikals ar suvenīriem un alu, ak jā, un ķiploku grauzdiņiem. Tos tad arī uzēdam, bet baudas nekādas.

Tādi saguruši un vīlušies dodamies uz Užavas bāku. Tā vismaz ir vietā un apskatāma no iekšpuses, ārpuses, apakšas un augšas. Skaisti raudzīties no augšas uz bangojošo jūru. Nokāpjam arī pie pašas jūras papozēt viļņos. Peldēties gan nevelk, jo nav tik silts. Ilgi nekavējamies, jo šovakar vēl jābrauc mājās. Pa ceļam uz Ventspili ir pavējš, ripo itin raiti, dzeršanas pauzes šoreiz tiek pieļautas ik pēc 5 kilometriem. Uz vakaru paliek aizvien saulaināks un finišā noskaņojums ir itin pozitīvs. Ir gan aizķeršanās ar labas un lētas kafejnīcas atrašanu, bet arī tas tiek atrisināts un vakariņās mielojamies ar patiesi garšīgām pankūkām.