Slēpošana Līgatnes takās

http://www.endomondo.com/workouts/115823657

Ziemas pastaiga pa Inciema gravām

Nu jau par tradīciju kļūst fakts, ka iepriekšējā vakarā pirms ziemas pārgājiena iestājas īsta ziema. Šogad sniegs nesakrita tik daudz, kā pirms gājiena uz Elles gravu. Tomēr pietiekami, lai jau pirmajos simtos noieto metru skanētu: "Oh un ah, cik skaisti!" no ziemas skaistuma apburtajiem dalībniekiem.

Šoreiz bija paredzama nopietna orientēšanās pēc piedzīvojumu sacīkšu cienīgas kartes. Pirmais objekts - Krogus kakta klintis un ala, rokās īsti nedodas. Paveicas atrast seno tirdzniecības ceļu, bet tuvumā esošās nelielās klintis, kur uz nolūzuša koka saagušajām piepēm skaisti izkārtojam viens ceļa sākumā izsniegtos, glīti noformētos piparkūku maisus, šķiet, nebija īstās. Pa seno tirdzniecības ceļu, kurš vietām ir tikko nojaušams, braši dodamies lejā Zaķu gravā un atrodam Zaķu gravas alu - lielu, apaļu caurumu, kur pat klaustrofobiskam speleologam nebūtu bail ieiet.

Tālāk atrodam sāngravu, pa kuru dodamies augšup uz Vecvīra iezi, par kuru aprakstā teikts, ka tas atgādina veca vīra seju. Mums vairāk izskatījās pēc tīģerēna. Pie Vecvīra jeb Tīģerēna ieža sirsnīgi izšūpojamies un pamāžojamies dabas radītās šūpolēs. Tālāk gar mazo Ūsu grāvi, Zāģeru māju suņu reju pavadītas, dodamies uz Ūzas gravu, kur jābūt iezim ar slēpņalu. Pienākot pie gravas kļūdaini nospriežam, ka jādodas vēl uz augšu. Ļoti sarežģīts gājiens ar kritieniem pa brikšņiem, kuri ziemā tomēr ļoti skaisti izskatās, bet iezi neatrodam. Nolemjam doties pa to pašu gravu lejup, lai izietu uz ceļa un mēģinātu saprast, kur tad esam. Pareizs lēmums! Izrādījās, grava ir īstā un iezis ar visu slēpņalu tādā augstumā, kur klāt netiekam, atrodas. Tur, ar čalojošu strautiņu fonā, sarīkojam pikniku ar karstvīnu, piparkūkām un pusdienmaizēm.

Turpinām ceļu un nonākam pie sētas, aiz kuras ir privātīpašums ar niknu saimnieku. Nolemjam to nekaitināt un gar sētu dodamies meklēt Zāģeru upītes pagrabu. Zebiekstei Lotei un Jautritei karstvīns tā vairāk trāpījies, un viņām, šķērsojot nelielo upīti, uznāk smieklu lēkme. Tā kā pārgājienā bija paredzēts bankets alā, bet šī, iespējams, ir pēdējā ala, kur var mēģināt ielīst, tiek nolemts to darīt. Ala ir pietiekami liela, lai mēs visas 4 tur ielīstu, bet galdautam, svečturiem u.c. banketa piederumiem vietas gan vairs nav. Kā arī ilgāk tur uzturoties un mēģinot iegūt kvalitatīvu kopbildi, dažiem kājās sāk stāties asinsrite un skan brēcieni, ka jālien ārā.

Uzkāpjam kalnā un laižamies lejā uz nākamo - Sikšņu gravu, kurā tek Caurā ieža strauts, kurš darbina trieci (ūdens sūkni). Caurajā iezī ir arī ala, kurā gan mēs neriskējam līst. Te pulkstenis jau rāda, ka pēc stundas paliks tumšs, tāpēc jāpasteidzas, jo līdz mašīnai pēc provizoriskiem aprēķiniem kādi kilometri 2. Uzrāpjamies pārgājiena stāvākajā kalnā, kurā tiktu ne katrs industriālais alpīnists, un dodamies. Karte, kas gravās palīdzēja orientēties itin labi, pieviļ ar ceļiem. Nogriežamies, pēc kartes spriežot, uz pareizā ceļa un soļojam. Pēc pusstundas gājiena ir atnākusi gan tumsa, gan saprašana, ka ceļš nav īstais. Satraucošs stāvoklis, kuru vēl pastiprina Jautrites un Zebiekstes gregoriāniskie dziedājumi. Atceros, ka man taču līdzi ir arī normāla karte. Žēl, ka to attopos izvilkt tikai tagad. Tajā skaidri redzams, ka esam "auzās". Bet nu top arī skaidrs plāns, kā tomēr tikt līdz mašīnai. Tas gan prasīs vēl ~5 km. Pa ceļam laiku īsinām spēlējot vārdu spēli, kurā pedagoģe un latviešu valodas speciāliste izmanto slepeno ieroci - putnu cīriņu, un teikumu spēli, kurā mums piemetas lingvistisks vadātājs, jo teikumi par piparkūkām, karstvīnu un foršo pārgājienu sāk atkārtoties. Kā arī lukturīšu gaismā atklājam, ka atstarotāji ne tikai padara redzamu, bet nereti arī varen smieklīgu.

Tā kā pārgājiena viena no tēmām bija Ziemassvētku tuvums, tad finišā vēl dedzinam eglīti (nu labi, svecītes eglītē), Jautrite tajā sakar briedīšus, priecājamies. Vēl pāris dziesmiņas un rotaļas miksējot kristīgās un pagāniskās tradīcijas, smejamies iztēlojoties, kā tas varētu izskatīties no malas. Tikmēr ir uzsilis auto un varam braukt. Mašīnā dzimst plāns pasūtīt picu, sniedzos somā pēc telefona un... pat izārdot visu somu nevaru aizsniegties. Ir skaidrs, tas palicis kaut kur mežā. Galīgi nav skaidrs, kur. Neliela darvas karote jaukā pasākuma medus mucā. Nākamajā dienā ar viens dodamies 3 nelielos pārgājienos uz iespējamām telefona pazušanas vietām, bet to neatrodam. Toties izstrādājam pāris ticamas versijas, kāpēc tā noticis. Jebkurā gadījumā, tas uz labu!

 http://www.endomondo.com/workouts/112161979