Jāņu daudzdiennieks Latgalē

1.diena
Daugavpils - Skrudaliena - LV galējais D punkts - Demene

Tad nu beidzot ilgi gaidītais daudzdiennieks klāt. Vienlaikus ari mana dzimšanas diena. Sakrāmējam somas - katram svars apmēram 10 kg + telts, guļammaisi, matracīši un ūdens vēl apmēram 5 kg. Eh...riteņa svars nu dubultojies. Sagaidam Baibu un dodamies uz vilcienu, kas ved mūsu velokolēģus no Rīgas uz Daugavpili. Vilcienā kāds puisis dikti satraucas, ka sabojāsim viņa velosipēdu un nemitīgi mums to atgādina. Nu protams, viņam smalks šosejnieks, mums tanki ar velosomām nokrāmēti. Vilciens velkas ilgi un dikti (2,5 stundas), paspējam apēst kādu daļu pārtikas rezervju, bet beigās Daugavpilī tomēr nonākam un dodamies uz Hesburgeru (daļa ceļotāju) un daļa uz bistro pusdienot, pēc tam neliela pauze pie veikala un esam gatavi lielajam piedzīvojumam. Izbraukājam Daugavpili - baznīcas un cietoksnis skaisti, bet pārējais īpaši neiedvesmo, tādēļ nekavējam lieki laiku un dodamies uz Skrudalienas pusi.

Drīz jau sākas arī zemes ceļi, bet tas mūs nebiedē (pagaidām). Apskatam Skrudalienas baznīcu, uzēdam saldējumu un izmetam lociņu uz Červonku un apskatamies Červonkas pili. Tad dodamies uz Šengeidu - un tiešām muiža tur ir. Sabildējamies, Ieturam launadziņu, padomājam par peldēšanos Šengeidas ezerā, bet šķiet, ka nāk milzu negaiss. Tad nu sastumjam riteņus vecā šķūnī, uzkožam un gaidam. Lietus šķiet aiziet garām, bet mēs tikmēr nododamies botāniskiem pētījumiem (vai blakus augošais koks ir osis vai nav). Šeit atminos Ilzi, kuras zināšanas puķu jautājumā noderētu arī koka atpazīšanai. Lietus kā nenā tā nenāk, tad nu negribot kavēt laiku, dodamies tālāk. Un te tev nu bija - tikko no patvēruma ārā un mežā iekšā - sāk līt. Nu neko - sapakojam somas un sapakojamies paši un noslēpjamies zem koka. Atrodas meža zemenes, ko gaidot uzkost. Nu un cik tad ilgi gaidīs- lietus izrādās pati maliņa tik mums trāpījusi ātri beidzas. Izlemjam izmest vēl 1 lociņu un apskatīt Latvijas galējo Dienvidu punktu. Sākumā nonākam pie LAtvijas - Lietuvas robežpunkta, bet galējo punktu uzreiz tā nemaz neieraugam. Uzrodas krietni iereibis gids, kas esot vietējais un šo robežu no galvas zinot, bet te tāda punkta neesot, lai mēs meklējot Lietuvas pusē. Puisis dikti grib palīdzēt vismaz kaut kā un krieviski stāsta par vietām, kur mums vēl vajag aizbraukt un apskatīties vai vismaz izpeldēties. Liels ir mūsu pārsteigums, kad nolemjam tomēr doties uz Demenes pusi un tas D punkta akmens atrodas tieši 10 metrus no vietas, kur konsultējāmies ar robežu pārzinošo puisi Nobildējamies tiešsaistes atskaitei un dodamies uz Demeni - ir cerība atrast veikalu un naktsmājas.

Viss sāk kļūt drusku depresīvi, jo nāk vakars, esam saguruši un dikti netīri, bet ceļš no robežas uz Demeni ir šausmīgākā trepe, ko es uz to brīdi savā mūžā vispār esmu redzējusi (tad es vēl neko nezinu par nākamās dienas trepi). Dibens ļoooti protestē pret šādām eksekūcijām, bet jāveic vēl vismaz 10 km brauciens. Meklējot labākās maliņas, kur braukt pa šo ceļu ļoti lēnām tiešām noripinam atilkušo gabalu, apskatam baznīcu un atrodam arī Demenes ezeru. Un Tavu brīnumu - veikals!!!! Priecīgi lēkšojam iekšā - tas izrādās mazs kabūzītis kultūras nama aizmugurē, kurā skan neciešama disko mūzika (esot izmēģinājums rītdienas Līgo disenītei). Troksnis tāds, ka pārdevēja vispār nav dzirdama. Uzpildam pārtikas krājumus. Es jau jūtos drusku kašķīga, jo gribās pēc iespējas ātrāk nolikties naktsmītnē, bet tā vēl nav atrasta. Vienojamies ripināt tālāk gar ezeru uz priekšu un tajā virzienā arī ir cerīgs asfalts. Demenes ezeram pabraucam garām, noderīgu naktsmītni neatraduši. Man jau niķis lavās arvien tuvāk - nu cik tad ilgi tā. Ieraugam Briģenes ezeru un iebrauktuvi uz pamestu ēku, kā arī tādu kā atpūtas vietiņu. Braucam tik iekšā (zem ķēdes, kas liecina, ka tas tomēr ir privātīpašums). Vieta tiešām skaista - ir laipiņa, nojumīte, soliņi, ugunskura vieta, bet ziedošās puēks un nopļautā zāle liecina, ka saimnieki te ir bieži viesi. Pāris biedru dodas aptaujāt kaimiņus - vieta patīk dikti, bet bez atļaujas negribētos palikt. Es tikmēr metos iekšā ezerā - nu nevar tak sagaidīt atļauju! Nomazgājamies un ir tik labi! Kā no jauna piedzimuši. Izlūki atgriežas un ziņo, ka kaimiņi neko par saimniekiem nezina, tik to, ka šie bieži te esot. Bet citas piemērotas vietas pie ezera neesot - viss ir privātīpašums. Apspriežamies un nolemjam palikt tepat - nu ja atbrauks saimnieki, skaidrosimies, ja neatbrauks - arī labi. Neko tak nesacūkosim. Saceļam teltis, pavakariņojam un iedzeram šampi par godu manai 30.dzimšanas dienai. Nogurums mūs pieveic ap 11 vakarā un trīcošu sirdi bailēs no saimniekiem dodamies gulēt, norunājuši no rīta aizvākties pēc iespējas agrāk.

2.diena
Demene - Ēģipte - Zarasai - Stelmuže - Sventes ezers

Pamostamies samērā agri, laikam saimnieku ierašanās sabiedēti, taču brokastis izvēršas nesteidzīgas. Visu gan pasteidzina tas, ka es, ejot uz krūmiņiem ceļa galā ieraugu auto, tad gan mantas tiek pakotas rekordātrumā, taču tā izrādās vilturstrauksme - pēc brīža auto jau pazudis. Atstājam uz galdiņa Ls 1 par miskasti, kuru iemetām saimnieka konteinerā un pametam smuko vietiņu tādā pašā stāvoklī kā atradām.

Tālāk dodamies gar atkritumu poligonu "Cinīši", pret kuru loloju īpaši siltas jūtas darba sakarā, iekšā meža ceļos. Sākumā ceļi un celiņi vēl neko - zeminieki lielāki, zeminieki mazāki, šķērsojam upi Kumpotu.

Ūdens sāk iet uz beigām un cerētais veikals nevienā no mazmiestiem nav atrodams. Lai nebūtu jāmet 15 km līkums, dodamies iekšā mazā meža celiņā kas kartē iezīmēts ar raustītu līniju, bet dzīvē nav saskatāms gandrīz nemaz. Tepat pie ezeriņa ieraugam balto auto, kas mūs sabiedēja no rīta - izrādās copmanis.

Jaukais meža celiņš izrādās dikti aizaudzis ar zoodārza elementiem - sastopamies ar milzīgu zirgu un bļaustīgām aitām. Stumjamies pa skaisto meža celiņu - dunduri, karsti, ūdens beidzies. Edgars ierosina izmēģināt Discovery noskatīto - dzert rasu no augu lapām. Pamēģinam, bet svīstam tā, ka nekādu veldzi tās pāris piles nedod. Un tajā brīdī - Tavu brīnumu - 2 mopēdisti aizšaujas mums garām pa "ceļu". Pārsteigums par šādu satiksmi neviltots, jo pirms tam pļavā pat zāle nebija nomīdīta un nekas neliecināja, ka kāds šo ceļu vispār izmanto.

Pēc mirkļa ceļš drusku uzlabojas, bet joprojām ir SEB maratona cienīgs - mazs, kalnains, līkumains un izskalots. Kapājam tālāk, līdz pie kādas mājas palūdzam ūdeni. Tiekam pie svaiga, auksta avota ūdens, kas tajā brīdī šķiet debešķīgākais, kas vispār var būt. Kamēr vieni uzpilda pudeles, pārējie aplūko apmēram 25 gab. saimnieku kaķus dažādās paaudzēs un izmēros.

Mūsu SEB ceļš drīz beidzas un sākas augšā lejā "Amerikāņu kalniņi" pa zemes ceļiem, kamēr nonākam uz asfalta un tad jau arī visa ceļojuma lielais mērķis- ĒĢIPTE ir klāt. Par to liecina norāde uz Ēģiptes luterāņu baznīcu un kapiem, kurus dodamies apskatīt. Vispirms gan jāsabildējas pie norādes, jo cik tad nu bieži tāds parasts latviešcilvēks uz Ēģipti var aizbraukt

Baznīca gan izrādās krietni apdrupusi. Apejam riņķī, ieejam drupās iekšā, neatrodam ne mūmijas ne piramīdas. Rodas ideja notīt kādu biedru ar tualetes papīru, lai vismaz būtu pašiem sava mūmija, bet ir tikai 2.diena un papīrs ir nepieciešams pašiem, līdz ar to šo ideju atmetam. Vēlāk gan nožēloju, ka neuztaisījām cilvēku piramīdu, bet ko nu tur daudz. Cerējām arī uz apdzīvotas vietas zīmi "Ēģipte" vai vismaz šādu autobusa pieturu, bet diemžēl - nekā. NU neko darīt - pa asfaltu dodamies iekšā lietuvā uz Zarasai. Amerikāņu kalniņi joprojām nekur nav zuduši un mēs elsdami un pūsdami ripināmies lejā un atkal jau velkamies augšā.

Beidzot ieraugam zīmi "Zarasai", kura tiek apsēsta fotosesijas nolūkos. Dzīve uzreiz šķiet rožaināka, jo esam atgriezušies civilizācijā. Aizripinamies uz pilsētiņas centru un infocentrā uzzinam svarīgāko informāciju - ko skatīties, kur ēst un kur iepirkties. Sākumā apskatamies pilsētas parku, baznīcu un ezera krastā uzbūvēto skatu laukumu (tāds kā liels loks uz garām kājām) - skaisti, bet druksu bailīgi, jo tas pasākums nedaudz šūpojas. Laiks burvīgs un sajūtas ir apmēram tādas kā Palangā - atvaļinājuma un kūrorta noskaņojums.

Vēderi kurkst, tādēļ dodamies atpakaļ uz centru pusdienās. Kafejnīca izskatās visai forša, ēdienkarte arī plaša. Pasūtam ko ku kurais un nesteidzīgi malkojam kafiju ar biezām piena putām pa virsu. Pēc pusdienām nespējam atturēties no vēl vienas šādas burvīgas kafijas. Zarasai šai dienā notiek vietējie dziesmu svētki (ikgadējie), tādēļ pilns ar autobusiem, dalībniekiem un tūristiem - manam arī latviešus.

Pēc pusdienām, kas nesteidzīgā garā baudot ēdienu aizņēma nedaudz vairāk par stundu, dodamies uz Maximu, kur uzpildam krājumus Līgo vakaram - siers, alus un desiņas. Velosipēda bagāža kļūst vēl par pāris kilogramiem smagāka.

Zarasai izbraukājam vēl arī piekrastes taku, saliņu un, kopumā pavadījuši šeit ļoti daudz laika, dodamies prom. Zarasai tiešām atstāja burvīgu iespaidu.

Spēka pilni minamies tālāk, kur Amerikāņu kalniņi ir ieguvuši nu jau grandiozus apmērus, taču, ņemot vērā, ka lietuviešu asfalts ir gluds, no kalna var uzņemt ievērojamu ātrumu, arī kalnā braucot inerce palīdz un ātrums pret kalnu nokrītas zemāk par 23 km/h praktiski tikai dažos kalnos.

Apskatam arī dižozolu un drīz jau kaifs par asfaltēto ceļu beidzas - nogriežamies uz tikpat kalnaina zemes ceļa. Ieskrieties vairs nevar tik braši, līdz ar to kalnā mīties arī krietni grūtāk, turklāt arī karsts. Pat lielā pudele CocaColas ar uzrakstu "Su Jonas" (ar Jāni laikam) nespēj spēcināt. Izmetamies peldkostīmos un ripinam tālāk, cerot daļu enerģijas uzlādēt no saules.

Sasniedzam nelielu pilsētiņu - Aviliai, uzēdam saldējumu, apskatam baznīcu un atkal jau ripinamies pa Amerikāņu kalniņiem. Ceļš caur mežu gan ir kļuvis ciešamāks - joprojām stipri kalnains, bet trepe ir krietni mazinājusies, līdz ar to uz priekšu tiekam diezgan raiti.

Izpeldamies Čičirī.

Kopumā gan atspēlējas Zarsai pavadītais ilgais laiks un ap pulkstens 8 vakarā vēl neesam ne tuvu finišam, lai gan nobraukti jau ap 70 km.

Caur mežiem nonākam Stelmužē, kur apskatam dižozolu un baznīcu. Telefonam, kas tiek izmantots navigācijai, sāk sēsties baterija, jau pa druskai krēslo un nogurums iestājas arvien pamatīgāks. Nolemjam doties tālāk un pamazām meklēt naktsmājas.

Pie Ilgas ezera gan nekas tamlīdzīgs neatrodas, tādēl pēc apspriedes nolemjam vismaz pāest. Nav tak zināms, cik ilgi vēl jāripinās. Līgo vakara mielasts paiet drūmās noskaņās, vērojot saulrietu. Ēdam desiņas, sieru, augļus, bet alus tikmēr paliek skumji piesiets velobagāžai - ievērojam nosacījumu, ka dzēruši nebraucam. Artūrs izsaka hipotēzi, ka brauksim līdz pirmajam kritušajam, bet uz manu ierosinājumu nokrist tepat uz vietas neviens nereaģē. Paliek drusku vēsi un laiks arī nav neierobežots, tādēļ dodamies tālāk. Trepe ir kļuvusi nu jau vienkārši reti pretīga un šeit pavisam droši varu apgalvot - briesmīgākā, ko es savos 30 gados esmu redzējusi. Krata un purina tā, ka ātrāk par 10 km/h uz priekšu īsti netiekam. Edgars vēl ieskrien pāris sānceliņos piemērotu naktsmītni meklēdams, bet nekā.

Šādi aizripinamies līdz Sventes ezeram, kur pēc nelielas apspriedes nolemjam doties mazākā ceļā, kas ved gar ezeru, cerībā atrast ko piemērotu naktsmītnei. Es praktiski uzreiz šeit arī izpildu solīto 1.kritienu un ar cienīgu pirueti un spiedzienu noliekos uz grantētā ceļa garšlaukus, nobrāžot roku un apakšstilbu. Sūrst nežēlīgi, pie tam mani uzreiz apsēž badīgas mušas, tādēļ, kamēr Edgars apčubina mani, un es birdinu pa kādai asarai, pārējie dodas steidzīgi meklēt, kur palikt. Izskatās, ka Artūra hipotēze ir piepildījusies un gandrīz uzreiz naktsmītne arī atrodas - pamests kempings/atpūtas bāze.

Mājiņas ir izdemolētas un kopiespaids diezgan drūms, bet mums pat šis liekas medusmaize un priecīgi slienam teltis, brienam ezerā un druksu iedzeram alu. Edgars par pāris reizes pārlec pār ugunskuru. Nekāda dižā vakarēšana pie ugunskura gan neizdodas, jo ir jau vēls un odu vakariņu laiks. Šie mošķi mums uzklūp tādā barā, ka, nespēdami cīnīties ne ar kādiem līdzekļiem salienam pa teltīm un drīz vien arī iegrimstam miegā...

3.diena
Sventes ezers - Ilūkste - Dviete - Bebrene - Subate

Pamostamies visai īgni un saņurcīti, turklāt konstatējam, ka ārā līst. Un nevis šā tā, bet konkrēti gāž. Nolemjam nosnausties vēl kādu laiciņu, jo negribas lietū līst ārā. Mums gan bija palikusi vaļā ventilācija teltij, tāpēc man mugura ir slapja un zem matrača ir peļķe. Taču pozitīvais tajā visā - ir silts. Pat ar visu lietu un apmākušos laiku, ārā ir krietni silts.

Pamostoties otru reizi nolemjam tomēr celties, jo ir jau ap deviņiem. Lietus uz to brīdi ir pierimis, tādēļ metos ezerā - gultne ir forši smilšaina, ūdens dikti dzidrs un visas ziņkārīgas zivtiņas redzamas. Pēc peldes atgūstu možumu, taču kopējais noskaņojums nometnē padrūms. Iepriekšējās dienas 100 km un trepes piebeigtas dažas biedrenes kaļ plānus, kā noīsināt maršrutu. Es gan uzskatu, ka nav ko - brauksim, cik varēsim, nav ko ņergāties ar īsināšanu. Sapakošanās braucienam arī diez ko raiti neiet, jo atkal jau līst. Teltī slēpties gan apnīk, saģērbjamies un varonīgi dodamies lietū, lai savāktu pekelītes un dotos ceļā. Drīz vien lietus arī pārstāj.

Izbraucam no savas pamestās atpūtas bāzes, pamājam ardievas ezeram un atkal jau uzsākam ceļu pa briesmīgo trepi, kas šodien ir izlijusi un nu mazāk ir trepe, vairāk slapja putra, kurā smagie riteņi grimst un spolē. Kāju muskuļi protestē pret šādu atrakciju, bet nevar taču palikt pie odiem, jādodas tālāk. Kopējais noskaņojums kompānijā gan visai drūms.

Pirmais apskates objekts - Egļukalna skatu tornis. Jā jā, tieši tā - atkal kalns! nepietiek ar amerikāņu kalniņu augšā-lejā, nonākot pie norādes uz Egļukalnu, saprotam, ka 1,5 km ies tikai augšā. Varonīgi cīnamies - daži brauc, daži stumj (arī es). Un pēc kāda laika nonākam pie Egļukalna slēpošanas trases. Šeit ir ierīkota skaista atpūtas vieta. Uzrāpjamies tornī un atskatamies uz 10 km attālo nakšņošanas vietu pie Sventes ezera. No laukiem pēc lietus garo migla un skats ir skaists. Bija vērts cīnīties kalnā augšā. Pēc fotosesijas dodamies tālāk uz Sventi.

Apskatam parku, muižu, kurā tagad ir ierīkota viesnīca, nobildējamies pie lauvas tiešraides atskaitei. Un apmeklējam arī vietējo gastronomu ūdens krājumu papildināšanai, tālāk gan plānā paredzēta Ilūkste, tādēļ nolemjam, ka ilgāks šopings būs tur.

Maršruta īsināšanas rezultātā ceļš uz Ilūksti ir izvēlēts asfaltēts, atstājot citai reizei zemes ceļu gar Daugavu. Pa asfaltu jau cita ripošana un Ilūksti sasniedzam visai raitā tempā.

Aplūkojam baznīcas, centru, taču rūcošie vēderi prasa savu! Protams, ka tādā mazā pilsētelē 24.jūnijā visas iespējas papusdienot (kafejnīcas) ir slēgtas, tad nu nolemjam iepirkt veikalā ēdamo un notiesāt turpat parkā.

Edgaram stumdoties pa veikalu, no plaukta nokrīt alus bundža un ieplīst. Turpat arī uzrodas pārdevēja un visai nervozi liek bundžu pirkt. Nu Ok, ja jāpērk, tad jāpērk, atliekam citu veselo bundžu nost, uz ko atkal atskrien pārdevēja, šņākdama, ka jāpērk - viņai gan tiek aizrādīts, ka tā ir veselā bundža, bet viņa sašutinās, ka tā nav atlikta tieši tur kur paņemta. Izcīnam karu ar nikno pārdevēju, sapērkamies visādus labumus un dodamies uz kasi, kur kasiere ir visai pārsteigta par saplēsto bundžu un liek Natašai (niknajai šnācējai) to aizvākt, vietā iedodot veselu bundžu. Par saplēsto neviens maksāt vairs neprasa. Nataša gan protestē, uz ko kasiere nikni viņai uzkliedz "Nataša uberi banku!". Uz šīs nots mūsu piedzīvojums veikalā arī beidzas. Pie veikala noēdam iepriekšējās dienas (kā laipni paskaidroja pārdevēja) rosolu, pīrādziņus un saldējumu. Šeit notiek škelšanās. Un depresijās pārņemtākā kolēģe dodas pa taisno uz Subate, izlaižot līkumu pa zemes ceļiem caur Dvieti un Bebreni.

Mēs viņai uzticam atrast naktsmītnes, daļu biedru pametam Pilskalnes Siguldiņā pastaigu takas ar pasaku tēliem skatoties un četratā dodamies izmest 50 km līkumu. Ceļš uz Dvieti ir kalnains, bet asfaltēts. Asfalts gan bedrains, bet vismaz ir un braukšana notiek raitā tempā un pozitīvā noskaņojumā. Dvietē ieraugam baznīcu un esam ļoti pārsteigti - tādā mazā miestiņā tāda apmēra un skaistuma baznīca. Atrodam arī muižas parku un kalpu māju, bet par pašu muižu neviens vietējais neko nav dzirdējis. Pabrīnamies un pa zemes ceļiem (ak, atkal jau trepe) dodamies uz Bebreni. Bebrenē baznīca ne mazāk pārsteidzoša. Uztankojamies veikalā, noskatamies kā vietējais čuvaks ar bembi (nu tāds pavecaks tas bembis) nokantējis meičukus, kuras par bembi stāvā sajūsmā. Forši laikam dzīvot tādā mazā miestā, kur, lai būtu 1.čalis ciemā vajag tik vien kā 15 gadīgu bembi ar 3 l dzinēju. Vietējā muiža skaistumā neatpaliek no vietējās baznīcas. Garām ejošais vietējais kolorīts gan nav pārāk apmierināts ar tūristu klātbūtni un mēģina meklēt kašķi, uzbraucot Artūram ar tekstu "Huļi viņš te stāv!". Pārējie gan viņu ātri nomierina un aizvāc. Sabildējamies un dodamies uz Subati, kur Baiba ziņo, ka naktsmājas ir atrastas. Sākumā zemes ceļš ir visai parasts, taču tad Edgars izvēlas mazu meža celiņu, kas atkal jau ir ar SEBa cienīgiem elementiem un es izmantoju savu zvaigžņu stundu ar kritnienu Nr.2. Kā vēlāk izteicās Artūrs - arī krītu es kā SEBā ar kontaktpedāļiem (ar visu riteni vnk sāniski, pat nemēģinot savākties). Tas liecina vai nu par to, ka esmu baisi sportiskā kondīcijā vai tieši pretēji, ka esmu galīgā nekondīcijā, bet to mēs noskaidrot nemēģinam. Pa ceļam rodas iespēja aplūkot briežus un stirniņas - laikam kāda audzētava. Celiņš gan kalnains un smilšains, bet temps kopumā labs, līdz ar to drīz vien nonākam uz asfalta, kur atlicis tikai 1 apskates objekts - Kazimirvāles muiža un tad jau dodamies uz Subati.

Naktsmītne ir ar pašvaldības atļauju ierādīta sakopta vieta ezera krastā. Ir gan nojume (estrāde vispār), gan WC, gan ģērbtuves, peldvieta un atpūtas vieta ar ugunskuru. Nāk lietus, tādēl fiksi saceļam teltis un paēdam vakariņas. Lietus gan uzrasina un aiziet garām. Apmēram pēc stundas ierodas 2.grupa, kas sākumā skatījās dabas takas un uz Dvieti devās vēlāk par mums. Laiks gan šķiet drēgns, bet saņemos un dodos nopeldēties. Ūdens, protams, burvīgs kā vienmēr, bet izlīst grūti - auksti. Savelku siltas, sausas drēbes, iekuram ugusnkuru un vēl pasēžam, dzerot alu, kādu kokteiliiti, u.tml. - kas nu kuram somās atrodas. Kopumā gan ievērojam komandatlaiku un ap 11 vakarā dodamies pa teltīm. Esam pieveikuši apmēram 80 km un jūtamies gandarīti. Mani velodepresija joprojām nav piemeklējusi, daži citi gan tik pozitīvi neizskatās.

4.diena
Subate - Gārsene - Aknīste - Saukas ezers - Viesīte

Pamostamies jau možāki nekā vakar. Entuziasti vēl izpeldas, pārējie lēnā garā vāc mantas un brokasto. Teltis, guļammaisi un matrači jau sausāki - lēnā garā žūst. Bet dvieļi un pelkdostīmi vairs nav izžāvējami un sāk ost pavisam jocīgi...

Nolemjam nesteigties un no nometnes vietas izbraucam caur veikalu. Papildinam tualetes papīra un ūdens krājumus, apēdam pa saldējumam, pie reizes apskatot Subates tirgus laikumu un baznīcu.

Dodoties prom no Subates sākumā ceļš ir asfaltēts un sākums ir visai raits - apstājamies vien pēc 10 km, lai padzertos. Drīz vien gan jānogriežas uz zemes ceļa, lai dotos uz Gārseni, Šis ceļš gan ir mazāk kalnains, nekā iepriekšējās dienās un ar mazāku trepi, tādēļ ripo itin labi, ir laiks gan ainavas aplūkot, gan taureņus, kas uz zemes ceļa ir dažādos izmēros un krāsās - sēž uz ceļa, lidinās riņķī. Ceļš sāk iet lejup un tā strauji norpininamies līdz Gārsenei, kur atrodas baronesei Budbergai par godu celta kapliča, baronu kapi un baznīca. Kapliča ir veclaicīga, ar kolonnām. Izstaigājam arī kapus un atrodam akmens pieminekli - ērgli ar lauztu spārnu par godu kādam lidotājam, apejam riņķī baznīcai un dodamies muižas meklējumos. Pa neciešamu bruģi (tad jau labāk zemes ceļš šķērsojam 2 tiltiņus un Gārsenes muiža, kas vienlaikus ir arī pamatskola ir klāt. Šeit arī foršas WC būdiņas (tīras un smaržīgas, kas nav mazsvarīgi). Sabildējamies, apskatamies, nobildējamies arī kopā ar zaķu ģimeni tiešsaistes atskaitei un dodamies aplūkot aizsprostu un HES.

Vispār ir ko pabrīnīties - tādi mazi miestiņi un šītādas ēkas saceltas. Lai gan - baroni Budbergi šeit esot valdījuši 350 gadus - nav jau arī brīnums, ka tādas pilis sabūvētas pa šo laiku.

Vēders sāk prasīt savu tiesu, bet vēl tā kā būtu par agru ēst nopientas pusdienas tādēļ apēdam pa banānam un kādam našķītim un dodamies uz Aknīsti, kas ir nieka padsmit kilometru attālumā no Gārsenes.

Aknīstē lai tiktu līdz apskates objektiem izrādās, ka ir jāpārvar kalns. Jau atkal! Bet tiekam pie balvas - kalna augšā ir kafejnīca, kas tā arī saucas "Kalniņā", ja nemaldos.

Tur izrādās, ka līdz slēgšanai ir atlikušas 40 minūtes, bet nolemjam, ka mums ar to pietiks un metamies pasūtīt - 3 dienas piedāvājumi ar aukstajām zupām, 2 ar frikadeļu, 1 ar soļanku un 1 parastā sveramā porcija tā sajauc pārdevējai galvu, ka iestājas 10 minūšu panika Tiek skaitītas un pārskaitītas porcijas, pieceptas klāt kotletes un dalītas sulas

Beigās gan viss beidzas labi un par Ls 2 no personas dabūjam zupu, kartupeļus, kotleti, salātus un tomātu sulu. Visu to dabūt vēderā ir pagrūti, tāpēc mokam tās porcijas diezgan ilgi. Lielākajai daļai pat izdodas visu apēst...

Pēc pieēšanās gan prāts uz mīšanos nenesas un dodamies apskatīt parku. Neliela fotosesija pie Aknīstes vārtiem un baznīcas, kā arī Sēļu sētas un pasēdēšanā parkā uz ēnaina soliņa, bet laiks nepielūdzami rit uz priekšu un, neskatoties uz pilnajiem vēderiem un karstumu, ir jādodas tālāk.

Pa asfaltētajiem kalniņiem dodamies Neretas virzienā, līdz sasniedzam mums nepieciešamo pagriezienu uz zemes ceļu, kurš caur Elkšņiem, kur apskatam luterāņu baznīcu ved mūs Viesītes virzienā. Pa ceļam nolemjam apskatīt arī Ormaņkalnu (nu ja - kalnu jau joprojām nepietiek). Šeit skatu tornis gan nav tik iespaidīgs kā Egļukalnā, bet uzrāpjamies arī šajā. Turklāt zemes ceļi, smiltis un trepe šeit atkal atgādina 2.dienas piedzīvojumus.

Laimīgi sasniedzam Saukas ezeru un metamies peldēt. Pēc tā karstuma un zemes ceļiem ūdens tiešām ir labākās zāles pret velodepresiju.

Pāris velokolēģu šeit atdalās un dodas tālāk savās gaitās (vēl 3 dienas ar velo) uz mājām. Mēs atpūšamies, uzkožam un dodamies tālāk uz Viesīti. Visu zemes ceļu, kratoties pa trepi mierinam sevi ar domu, ka drīz jau asfalts, drīz, bet, izbraucot uz asfalta, ieraugom milzīgu kalnu, kas, šķiet, aiziet pa taisno debesīs. Nu labi, prātojam, ka ieskriesimies un gan jau kaut kā ar inerci izdosies uzmīties kalnā, bet šajā posmā pretvējš izrādās spēcīgāks par mums (ne velti te tie vēja ģeneratori uzstādīti) un ieskrieties neizdodas. Es jau atkal stumju, kamēr pārējie cīnās kalnā minoties.

Šādi sasniedzam Viesīti. Iebraucam veikalā uzpildīt velosomas un izmetam lociņu pa pilsētu. Mazbānītis, kas lepni atzīmēts kartē dzīvē gan izrādās tikai neliels sliežu fragmentiņš, kas dzīvē šķiet visai necils. Pilsētiņa gan ir sakopta un diezgan skaista. Pa ceļam apskatam arī baznīcu, bet tad nolemjam netērēt laiku un dodamies uz Viesītes ezeru naktsmītnes meklējumos. Gribētos beidzot gulēt civilizētā vietā, tādēļ nolemjam meklēt viesu namu vai kempingu, kas ir iezīmēti kartē. Sākumā dodamies uz viesu namu, jo tas atrodas krietni tuvāk, nekā kempings. Norāde uz mājām it kā pareizā, bet priekšā dižojas zīme "Privātīpašums" un "Iebraukt aizliegt". Tas gan mūs nebiedē un dodamies tālāk mājās "Buculāni" meklējumos. Māju gan atrodam, taču saimnieks, kas kails izlien no ezera pārāk priecīgs mūs ieraugot nav un nekādas viesu mājās šeit arī neesot. Meitenes knapi spēj valdīt smieklus un mēs fiksi laižamies prom. Kopējais noskaņojums gan līdz a rot par pāris iedaļām krītas, jo līdz kempingam pa zemes ceļu vēl 9 km mērojami, kas rīt atkal būtu jābtrauc atpakaļ.

Dodamies apkārt ezeram un kādā no pludmalītēm sastaptais vietējais, kas peldina suni, mums pastāsta, ka šis ir privātīpašums, bet saimnieks jau gadiem neesot redzēts, tā, ka mēs droši varot palikt te. Nu vieta diezgan iekopta - nav gan skaidrs, kas to dara, ja saimnieks te nerādās, turklāt pāri ezeram paveras skats uz pliko zvanu mājas īpašnieku, kas mūs iepriekš izraidīja... Uzceļam teltas, iezderam alu, pavakariņojam un pazviezdam par zvanu tēmu. No rīta, dizrdot kā otrā puse ezeram kāds saka, ka redz kur teltis, konstatējam, ka pāri ezeram baigi labi visu var dzirdēt, un, iespējams, ka pliko zvanu īpašnieks tagad ir informēts par to, ko meitenes par viņa mantību domā...Bet nu kundzītes pēc 30 jau laikam vairs nesarkst par tādiem sīkumiem...

Ezers jau atkal baigi foršs - ūdens silts un peldamies jau kuro reizi pāris dienu laikā.

Mierinot sevi ar domu, ka nu jau beidzamā nakts teltī šī brauciena laikā, dodamies gulēt pirms izlīduši odi. Taimings perfekts, jo pēdējās mantas krāmējot pa tletīm ne no kurienes pēkšņi uzrodas milzu odu mākoņi, bet par vēlu - mēs jau odu tīklus aiztaisījuši liekamies gulēt zumēšanas ieaijāti.

Šīsdienas gandrīz 80 km atkal godam pieveikti.

5.diena
Viesīte - Piksteres ezers - Staburags - Aizkraukle

Pamostamies pie Viesītes ezera. Un šorīt kā par brīnumu ne rasas ne mitruma. Taču jau plkst. 8.00 ir krietni sutīgs un karsts. Krāmējam mantas, meklējam pēdējās tīrās drēbes un pabrokastojuši kā jau norunāts agrāk dodamies prom.

Ietaupīto laiku gan iztērējam pie Viesītes veikala, iepērkot ūdeni un ēdot saldējumu.

Cauri Viesītei vēl izbraucam pa asfaltu, bet tālāk mūsu maršruts atkal ved pa zemesceļiem Vārnavas virzienā. Tur ieraugam vecas vējdzirnavas un arī norādi uz Vārnavas muižu, taču pašu muižu tā arī neatrodam. Skati gan visai gleznaini - labības lauki, rapsis, kalni un lejas. Nedaudz traucē tikai karstums, kalniņi un garāmbraucošās mašīnas, kas mūs pamatīgi noputina.

Jāapskata arī Piksteres ezers, bet ar piebraukšanu tā grūtāk, klāt tiekam tikai vienā vietā un turpat arī tas ir privātīpašums. Saimnieks laipni atļauj izpeldēties viņa privātajā nūdistu pkudmalē. Super ģimene. Vīrs īsts blonds latvietis, sieva kokvilnas kleitiņā, kas izskatījās pēc mākslinieces un bariņš blondu bērneļu, no kuriem mazākajam mugurā visai tautisks lina krekliņš. Saimniecība skaista, ēkām niedru jumti, guļbaļķu pirtiņa. Parunājamies ar laipnajiem saimniekiem, apbrīnojam ūdensrozes un metamies ezerā. Forša gultne gan ir tikai saimnieka iztīrītajā peldvietā. Tālāk jau ūdenszāles, niedres un dūņas. Bet mums der arī tā pati peldvieta, nav jau dziļumā jābrien. Brīdi mērcējušies lienam ārā, uzkožam pa našķim un dodamies prom. negribas lieki traucēt viesmīlīgos saimniekus. Mūsu ceļš ved uz Staburagu un mēs, drūmi klusējot nominamies vēl 20 km pa smilšainu trepi. Noskaņojums jo tuvāk mājām, jo drūmāks un man lēnām piezogas velodepresija. Šķiet, ka mājas jau ar roku aizsniedzamas un tā vien velk uz mājām, nevis vēl ko skatīties.

Bet uz to momentu vēl saņemos un drīz vien esam klāt Vīgantē. Veikalā sapērkamies pusdienām un Vīgantes parkā uz terasītes Daugavas krastā ieturam pusdienas. Man tās ir maizītes ar sieru, čipsi un keksiņi. Izstaigājam Vīgantes parku, kad pēkšņi ne no kurienes uzrodas infocentra darbiniece ar bukletiem un aicina mūs iekšā. Ieejam telpās, kurās ir patīkami vēss un sagrābjamies veselu kaudzi bukletu par dažādiem Latvijas reģioniem. Plānosim vēl braucienus. Izbraukājušies pa parku un sabildējušies dodamies uz Dieva ausi un Staburaga vietu, kur notiek neliela fotosesija tiešsaistes atskaite. Agita gan pārāk iejūtas lomā un pēc tam nešķiet sajūsmā par bildēm.

Pa zemes ceļu dodamies uz vietu, no kuras redzamas Kokneses pilsdrupas pāri Daugavai. Izrādās, ka, lai to sasniegtu jāuzbrauc arī 109 m v.j.l. augstajā Degļu kalnā, kas mūs gandrīz piebeidz, tādēļ, lai neizlaistu garu pavisam nopeldamies Daugavā ar skatu uz Koknesi. Vispār jau skaisti. Atkal jau fotosesija, iemūžinot mūsu klučaini iedegušās kājas (kādas nu kuram tās sandales), kā arī depresīvas mafijas meitenes ar pilsdrupām fonā. Šeit velodepresija man uzklūp negaidot un līdz brauciena beigām jau esmu gatava nokost jebkuru, kas uz mani ne tā paskatītos. Pēdējie 9 km pa zemes ceļu līdz šosejai šķiet mūžīgi un velkos visiekm astē, izveikdama pārrunas ar sevi, kam man vispār šis ir vajadzīgs. Nonākot pie šosejas nevienu vairs Seces baznīca neuzrunā un arī karsta kritenes izlaižam. Bet šosejas ātrumposms līdz HES uzbērumam pa asfaltu ir foršs un lidojam ar ātrumu 30 km/h. Es palidoju garām, bet Baiba pamana autobusa pieturu ar uzrakstu Sniķeri, kuru jānofočē par godu mafijas biedram. Lēnā garā ripinam tālāk pa uzbērumu, aplūkojot skatu uz Daugavu. Es gan depresijas pārņemta skaitu pēdējos metrus, nevis ainavas lūkojos.

Nav nemaz tik viegli un vēl jau jāpārvar kalns pirms Aizkraukles.

Nezinu kā, bet mājas sasniedzu. Sakrītam visas mauriņā, nometam ričukus un vismaz es varu atviegloti uzelpot - man vairs nekur jāminas nebūs.

Šodienas bilance 70 km, bet kopumā 5 dienās tie ir 406,83 pievārēti kilometri pa Dienvidlatgales un Zemgales ceļiem un neceļiem.

Padzeram kafiju un saskandinam mājas vīnu. Esam godpilni finišējuši!

Šoreiz esmu izdevīgā pozīcijā, jo finišs ir pie manis mājās. Baiba sakrāmējas mašīnā un dodas mājās, bet Agita ar Kristīni dodas vilciena virzienā. Drīz vien uznāk pamatīgs lietus un esam priecīgi, ka laikus nokļuvām mājās. Pēc pāris stundām arī pārejie biedri atzīmējas internetā, ka ir mājās.

Tā nu mafijas ikgadējais Jāņu daudziennieks ir noticis!

minkasi

Siguldas peldvietu ekspedīcija

Apkārt Engures ezeram

Velomafijas un Veloprieka kopīgais brauciens apkārt Engures ezeram. Lai tiktu līdz ūdensgovīm, brīžiem nācās velo stumt cauri neizbraucamu mežu. Bija pāris neveiksmīgu mēģinājumu aizbrist līdz ezera tornim. Tāpat dažs labs sasmērēja dubļos savas jaunās zandales. Pa ceļam tika daļēji izjaukts un veiksmīgi salikts viens velosipēds. Piebraucām pie akmeņeinās Mērsraga jūrmalas, kur bija tikai viens drosminieks kas nopeldējās. Rideļu dzirnavās lielākā daļa spēkus mēģināja atgūt, notiesājot pankūkas un dzerot enerģijas kokteiļus vai alu. Kāds pamanījās veikt nelielu peldi Rideļu dzirnavu dīķī. Beigās visi smaidīgi, bet nedaudz noguruši sakāpa, kurš mašīnā, kurš vilcienā, un devās mājup.

Autors: snikers