Uz Kazas gadu caur Kazu alu

Ieriķi - Kumada - Līgatne

viens

Kaut arī iepriekšējās dienās bija reti riebīgs laiks, ticējām yr samērā sausajai prognozei un Devāmies Dabā. Un bija tiešām labi, nesamirkām, nenosalām, es gāju ar gumijniekiem un arī kājas līdz pašām beigām bija siltas un sausas. Man ļoti ļoti ļoti patika mazo upīšu sulīgi zaļie, maigi mīksti nosūnojušie un tik pirmatnēji mežonīgie krasti. Un bija netipiski augsts ūdens līmenis, straume mutuļoja un krāca kā īstās kalnu upēs. Un ne reizi vien Kaza Kāpa Debesīs - mēs rāpāmies pa ļoti stāvajām, brīžiem gandrīz vertikālajām gravām uz augšu. :)

PZ

Velomafijas tematiskais pārgājiens "Uz Kazas gadu caur Kazu alu". Lai arī gada pirmās dienas īpaši nevedināja doties meža pastaigās, kārtējo reizi pierādījās, ka nav nepiemērotu laika apstākļu. Optimisma pilni pulcējāmies uz rīta kafiju un bulciņu Ieriķu kafejnīcā. Pirmais pārgājiena kilometrs izvērtās diezgan ilgs, jo turpat Ieriķos ir dabas taka ar "visu ko": koka taciņām un tiltiņiem, no sūnām veidotiem zvēriem, maziem namiņiem, vitrāžām vecajās dzirnavās un, galvenais, dažiem iespaidīgiem Ieriķupītes (zināmas arī kā Melderupīte vai Grūba) ūdenskritumiem. Pēc izklaidēšanās parkā devāmies tālāk gar šajā gadalaikā ūdeņiem bagāto, straujo upīti. Nonācām līdz tās ieteikai Kumadā un... vajadzēja tikt otrā krastā, bet Kumada izrādījās krietni platāka nekā domāts, un nācās apspriesties. Tuvākie baļķi bija pārāk šaubīgi, brist pāri kolektīvs nevienojās, tāpēc nolēmām pasoļot atpakaļ līdz iepriekš nolūkotam Ieriķupītes tiltiņam. Pirms tam vēl, Kumadas "tilta" meklējumos, nokļuvām pārplūdušā apvidū, kur vienuviet bija trīs glīti ūdenskritumiņi, tāda Plitvices ezeru miniversija. :) Pēc Ieriķupītes šķērsošanas turpinājām ceļu pa Kumadas nepareizo krastu cerībā upi tomēr šķērsot. Sākām apcerēt, ka šī upe varētu būt laivojama un ka atsevišķās vietās pārkritušos kokus varētu būt apzāģējuši laivotāji. Piesaucām! Burtiski pēc minūtes 9 straujūdeņu cienītāji paairējās mums garām. :) Vēl pēc brīža atradām arī visiem pieņemamu baļķi, pār kuru "pārjājām" pāri upei. :) Cecīļu klintis ar Velna kambariem izrādījās diezgan iespaidīgas. Sanāca arī krietni pakāpelēt, lai tiktu tālāk līdz Kumadas ieteikai Amatā. Tur papiknikojām un Incēnu kraujas sākumā rāpāmies augšā no upes ielejas, lai pa lauku ceļiem, šķērsojot arī Kazupīti, pārietu uz Līgatnes upi. Vējš līdz Ķempjiem krietni mūs papurināja. Tā kā sāka krēslot, drusku noīsinājām maršrutu un atmetām domu apmeklēt pāris alas Līgatnes upes kreisajā krastā. Toties labajā mūs gaidīja pārgājiena galvenais objekts - Kazu ala, pie kuras tika veikti daži rituāli (talismana iekāršana, burkānu ziedošana un dāvanu dalīšana), lai jaunais Kazas gads būtu veiksmīgs. :) Tumsa jau bija klāt, lukturīšu gaismā pa strautu vēl nošļūcām lejā pie Ligatnes upes un kādru brīdi paturpinājām ceļu gar tās brikšņainajiem krastiem. Kad apnika un likās jau, ka paliek bīstami, rāpāmies atkal augšā un pa ceļu veikli aizsoļojām atlikušos kilometrus līdz finišam.

Normunds

Sākums Ieriķos un uzreiz pārsteigums - iespaidīgie Melderupītes ūdenskritumi turpat pie šosejas. Tālāk gar Melderupīti līdz Kumadai. Pa ceļām pamanījām interesantas pēdas un nolēmām, ka tās atstājis lācēns :) Tiesa, lācēnu tā arī nesastapām. Pie Kumadas nācās konstatēt, ka vienīgais veids, kā šķērsot upi, ir to pārbrist. Diemžēl balsojumā ar divi pret trīs uzvarēja tie, kas gribēja iet atpkaļ uz Melderupīti, kur bija tiltiņš. Pirms tam gan pagājām, augšup gar Kumadu un bebru uzpludinājumā atradām krāšņu trīs ūdenskritumu ansambli. Kumadas krastā aplūkojām Velna kambarus un Cecīļu iezis. Pie Kumadas ietekas Amatā neliels pikniks. Tālāk gar Incēnu krauju izrāpāmies uz ceļa un sekoja apmēram 5 km pārgajiens līdz Ķempjiem. Skats uz Ķempju baznīcu rosināja uzsākt sarunas par ticīgajiem un neticīgajiem. Šādā teoloģiskā atmosfērā sasniedzām Kazu alu netālu no Līgatnes upītes (nuu, es joprojām neesmu pārliecināts, ka nonācām pie īstās alas... :) ). Šeit sadalījām dāvanas (tiku pie Ilzes adītajām čībiņām :) ), iemalkojām karstvīnu, kā arī upurējām burkānus, lai 2015. Zilās Koka Kazas gads mums būtu veiksmīgs :) Klāt bija tumsa, taču kādu gabaliņu lampiņu gaismā palauzāmies cauri briksnītim gar Līgatnes upi. Tad tomēr izlēmām iziet uz ceļa un pēdējie km tika veikti bez piedzīvojumiem. Neraugoties uz to, ka biju ar nūjām, knapi tiku līdzi varenajām Velomafijas meitenēm :)

P.S. Pēc apraksta var izklausīties, ka bijusi viegla pastaiga, taču īstenībā bija daudz jāložņā gan augšā, gan lejā pa slidenām dažāda stāvuma nogāzēm.