Nedēļas nogale Ziemeļvidzemē

1. diena.  ~30 km

Jautrite: Ātrs miniens Valmiera-Burtnieki (patīkami atkal būt pie Burtnieku koka uzraksta)-spocīgā baltā Burtnieku baznīca un puspilnmēness-mūsu šīs nakts 6 zvaigžņu viesnīca Silzemnieku putnu vērošanas tornī un nelielas vārda dienas svinības ar vīnu, šampanieti un Cielaviņām-nakšņošana guļammaisos un folijā (laukā tikai starp +6C un +9C).

viens: Izkāpjam no vilciena un minamies līdz Burtniekiem. Paliek arvien vēsāks, sola aukstu nakti, bet mums nakšņošana bez telts vaļējā putnu vērošanas tornī. Pamazām krēslo, Burtnieku ezeram tik īpatnēji zila krāsa. Ēdam kūkas, svinam Kristīnes:))  

PZ: Velomafijas mini daudzdiennieks. Starts jau pavēlā vakara stundā Valmierā. Pa asfaltiņu ripinām Burtnieku virzienā. Tur pusmēness gaismā pozējam uz Burtnieku zīmes, papriecājamies par skaisto ainavu ar baznīcu un mēnesi, un mākoņiem, kas izskatās kā kalni. Izgaismojušās ar lampiņām, aizminam līdz Silzemnieku putnu vērošanas tornim Burtnieku ezera krastā. Tur otrajā stāvā iekārtojam nometni, drusku pasvinamies ar kūkām un vīnu, tad tinamies guļammaisos, folija segās un liekamies uz auss.

Starts Valmieras stacijā

Burtnieku baznīca

Silzemnieku putnu vērošanas tornis

2. diena. ~96 km

Jautrite: Mazliet vēss, nedaudz vējains, bet saulains rīts ar brokastīm Silzemnieku putnu vērošanas tornī-Burtnieku ezera stāvkrasts-varenais Dambju ozols-aukstā zupa pie zirgu pasta stacijas Rencēnos-melleņu pauze mežā-Oleru purva taka ar koka torni galā-Oleru muiža-tilts pār Oļu-ķimeņu lauki-Naukšēnu muiža ar skaistajām ziedu dobēm un pusdienas Rūjas kūrmājā-pēcpusdienas kafija ar saldējumu Rūjienā-brūnīgi sarkanais Ķoņu dzirnavu komplekss-lielākais drumlins Latvijā Ķoņu kalns un akmeņu izziņas taka-Virķēnu muiža-Idus-super labais asfalts pa ceļam uz Mazsalacu-vakariņas ar vīnu Skaņākalna dabas parkā pie Eņģeļu klints-nakšņošana Mazsalacas vidusskolas latviešu valodas klasē.

viens:  Saulains rīts putnu tornī. Kaut arī bija zem 10grādiem, guļammaisā bez telts auksti nebija. Drusku iekožam, ap deviņiem jau braucam uz Burtnieku baznīcu, stāvkrastu, tur interesanti Vecie kapi, tad dižozols ar spēcīgām saknēm. Rencēnos Pasta māja. Tad Oleru purva taka un skatu tornis. Ļoti skaistās Oleru muižas saimnieks mūs uzaicina uz koncertu un mēģina salabot Jautrites velo. Tad pa nejauku granteni uz Naukšēniem. Bet toties ceļmalās smuki griķu, cūku pupu, un ķimeņu lauki. Cilvēku muzejs slēgts, bet muižas pagalms tik koši puķaini ziedošs, paēdam bijušajā spirta brūzī. Rūjienā kafija ar saldējumu starp malkas grēdām. Tad Ķoņu dzirnavas. Un minamies augšā Latvijas augstākajā drumlinā:) Tur koncerts un akmeņu izziņas taka. Un tad pa ļoti ātru asfaltiņu līdz Mazsalacai. Skolas simnieks papukst un iedod mums atslēgas un mēs vēl paspējam pirms tumsas izdzert vīnu pie Eņģeļu klints. Un Jautrīte savāc liepziedus un mēs ar Baibu izjūtam centrbēdzes spēku Pīles karuselī :))

PZ: Rīts putnu tornī uzaust saulains, bet arī diezgan vējains. Tāpēc uz izbraukšanu sataisāmies visai ātri. Izstaigājot cauri Vecajiem kapiem, nonākam pie Burtnieku ezera stāvkrasta, no kura paveras skats uz Burtnieku ezera pļavām. Tad aizminam līdz Dambju dižozolam - septītajam resnākajam Latvijā, bet mērījumi rādot, ka tas vēl turpina resnēt. Tad gar sakoptām lauku sētām un tīrumiem dodamies uz Rencēniem, kur ceram dabūt rīta kafiju. Rencēni ar zirgu pasta staciju ir, kafijas nav. Nu neko, kafijošanu atliekam līdz Naukšēniem. Pirms tam gan vēl jāiebrauc Oleros. Pa ceļam mežā uzēdam mellenes un tad piestājam pie Oleru purva, par kuru kāda leģenda stāsta, ka barons, pēc tam kad viņa meita un kalps ezerā noslīcinājušies, licis ezeru nosusināt un solījies, ka pēc pāris gadiem ezera vietā būšot rožu dārzs. Rožu dārzu gan nemanījām, bet tur ir neliela dabas taka/laipa, kuras galā skatu platforma. Spriežam, ka šī arī būtu lieliska vieta nakšņošanai, tur purvā vēl tik kluss, smaržīgs un vispār romantiski. Gandrīz vai sākam kalt plānus par maršruta maiņu, lai nakti pārlaistu te. :) Tālāk Oleru muiža, kas mūs tiešām pārsteidz. Tā tiek atjaunota, dārzs ar paviljonu, baltām šūpolēm un liels ozols pagalmā. Un saimnieks mūs aicina vakarā uz klavieru kvarteta koncertu. Vai tad tiešām būs maršruts jāmaina? :) Bet nu tomēr šķērsojam Oļu un ripojam uz Naukšēniem. Tur skaista muiža ar strūklaku parciņā un vistas kraukšķis pusdienās "Rūjas Nārās". Kafijošanu atkal pārceļam, tagad līdz Rūjienai, jo tur pie kafijas labi iederēsies vietējais saldējums. Pēc pasēdēšanas pie kafejnīcas malkas šķūņa gar Tālavas taurētāja milzu pieminekli dodamies uz Ķoņu dzirnavām. Kam neliela pastaiga pa teritoriju, kam šūpošanās, kam pakomunicēšana ar suni. Varam doties tālāk. Un augstāk. Jo Ķoņu kalns tiek uzskatīts par augstāko drumlinu Latvijā un pat Austrumeiropā. Izrādās, šodien tur pašā augšā tiek svinēti Ķoņu kalna svētki. Sporta spēles jau beigušās, notiek koncerts, bet vēlāk būšot zaļumballe. Turpat blakus karjerā ierīkota akmens izziņas taka. Skanot mūzikai no estrādes, aplūkojam stendus un mēģinām sazīmēt akmeņus, kuriem visādi sarežģīti nosaukumi. Bet arī šī jaukā vieta reiz jāpamet. Braucam prom no Ķoņu kalna šosejas virzienā. Rūjienas - Mazsalacas šoseja izrādās īsts saldais ēdiens, tik gluda un līdzena, ripo labi, un ātri vien esam šīs dienas galapunktā. Mazsalacas vidusskolas saimniecības pārzinis mūs iekārto latviešu valodas kabinetā, sarunā ar saimniecēm, ka no rīta dabūsim brokastis skolas kopgaldā (tur tiks barots deju kolektīvs) un uz nakti atstāj mūs par galvenajām skolā. Atstājam mantas, paņemam līdzi vakariņas un braucam uz Skaņākalna parku. Tur pie Eņģeļu alas iestiprināmies un tālāk pa taku, aplūkojot visādus objektus un atkal jau klausoties mūziku no estrādes (jo tur  arī zaļumballe), dodamies līdz pašam Skaņajam kalnam. Protams, ka tur notiek sabļaustīšanās ar atbalsi. Tiek vākti arī liepziedi, spēlēts koka mūzikas instruments un šūpināta laiva. Atceļā uz skolu vēl pagriežamies Pīles karuselī. Diena bijusi gara un laiks jau iekārtoties uz klases grīdas naktsmieram.

Silzemnieku skatu tornis

Burtnieka ezers

Rencēni

Oleru muiža

Oleru muiža

Naukšēnu muiža

Ķoņu dzirnavas

3. diena. ~75 km

Jautrite:  Mazsalaca-Vecate un Salacas izteka no Burtnieku ezera-balto stārķu kolonija-pikniks Matīšu koka paviljonā-Ozolmuiža un fotogrāfēšanās ar vietējiem jauniešiem-Dikļu baznīca, Neikenkalna estrāde, mācītājmuiža un pikniks pie Dikļu pils-brauciens stāvajā Zilajā kalnā-Valmiera.

viens: Brokastis skolas kopgaldā, līkums pa Mazsalacu, baznīca, Vecatē Salacas izteka. Kolosāls Mežakaķis. Man noteikti jāmācās staigāšana pa virvi :)) Pretvējš. Smuki rindiņā braucam līdz stārķu kolonijai. Ligzdas sabūvētas žuburainu lapegļu zaru žāklēs un paši stārķi mums par godu kārtīgi uzklabina:) Matīšos paviljons gandrīz kā baznīcas tornis, uzēdam. Tad gabaliņš pa diezgan nejauku granteni, kas drīz vien pārvēršas ļoti smukā celiņā. Paplukusi bet šarmanta Ozolmuiža, foto ar 2 puišiem, ideja, ka fotogrāfēšanos ar vietējiem ļaudīm vajadzētu ieviest par tradīciju. Dikļi, kolosāla estrāde, mirguļojoši mūzikas instrumenti, tad muiža, šūpuļtīkli, lezbiešu kāzu foto:)), drusku sāk smīlāt. Minam uz Zilo kalnu. Stāvs! Augšā dūmus kūpina vietējais šamanis. Un minam uz Valmieru. Esam ļoti laicīgi, knakstamies kafejnīcā gaidām vilcienu.

PZ: Skolas ēdnīcā pabrokastojam ar auzu putru, desām, biezpienu, solītā gurķa gan nav. Bet sanāk sataisīt maizītes, ko paņemt līdzi. Izmetam līkumu pa Mazsalacu un dodamies atkal Burtnieka ezera virzienā. šoreiz uz tā ziemeļgalu, no kura iztek Salaca. Vecatē patrenējam līdzsvaru Mežakaķī. Braucam tālāk. Šodien grūti, jo visu laiku spēcīgs pret/sānvējš, no kura īsti nevar noslēpties arī aiz citu mugurām. Starp Vecati un Matīšiem šosejas malā lapegļu alejā atrodas Eiropā vistālāk uz ziemeļiem esošā balto stārķu kolonija. Stārķi iekārtojušies eglēs vairākos stāvos un, kamēr tos aplūkojam un fotografējam, kārtīgi mums uzklabina. Nākamā pietura Matīši. Tur centrā pie baznīcas glīts paviljons, laba vieta, kur apēst sataisītās pusdienu maizītes un iedzert turpat blakus veikalā nopērkamo kārtīgo kafiju. Enerģija jāatjauno, jo tā pretvējā ļoti jūtami tērējas. Aiz Matīšiem griežamies nost no šosejas un pa granteni dodamies Ozolmuižas virzienā. Sākumā baisa trepe, pret vēju arī esam iegriezušās tieši pretī. Bet drīz vien mežā paliek gan gludāks, gan mierīgāks un var izbaudīt lauku romantiku. Parādās mazi, ainaviski kalniņi. Ozolmuiža, kurā šobrīd ir skola, tāda diezgan noplukusi, bet tur apbrīnu par to, ka tagad mīsimies vēl līdz pašai Valmierai, mums izsaka pāris diezgan jau "mīksti" vietējie jaunieši. Kopā nofotografējamies. :) Gar Budenbroku ceļš aizved uz Dikļiem. Aizbraucam līdz baznīcai, pa pļavas taciņu līdz mācītājmājai. Un līdz estrādei Neikenkalnā. Tur nu gan ir skaisti! Milzīgas vēja zvanu ērģeles, amfiteātris kalna nogāzē, skatuve Mazbriedes upes krastā. Kādu laiku tur pakavējamies. Tad uz Dikļu pili, tur neliels pikniks, top lesbiešu kāzu foto un uznāk lietus. Savelkam lietus jakas un pončo un minamies Valmieras virzienā. Vējš purina pončo, apakšā sutīgs, lietus jau arī nav tik auksts, ka stājos malā un lieku to plēvi uz bagāžnieka, cik tad vairs līdz finišam. Pa ceļam vēl uzminamies Zilākalna virsotnē. Tur bārdains vīrs kaut ko svilina ugunskurā un aicina mūs doties mežā aplūkot īpašos akmeņus. Tomēr šoreiz atturamies, no apakšas aplūkojam augsto skatu torni, kurā būtu gribējies uzkāpt, un laižamies lejā pa kalnu. Ceļā līdz Valmierai mums beidzot pavējš un ļoti ātri esam galā. 

Mazsalaca

Ozolmuiža

Neikenkalna estrāde Dikļos