Ar Kristīni jau pagājušo gadu no Pakri pussalas noskatījāmies uz Pakri salām un spriedām, ka tur kādreiz vajadzētu tikt. "Kādreiz" pienāca ātri (par iedvesmu paldies
Zaigai) un aizraujošā braucienā ar motorlaivu (kapteinis - draiskulis, solās ņemt alu un braukt vakarā uz salu) dažu minūšu laikā nokļūstam Mazajā Pakri salā. Kas gan pēc platības ir lielāka par Lielo Pakri salu. Nu tā viņiem tur ir. :) Soļojam sarunāto naktsmītņu virzienā, sākumā pa oļainu strēli no "ostas" līdz mežiņam, tad gar mazu, zviedru laikos celtu baznīciņu (tur var arī iezvanīt zvanu), pļavās pa ceļam ganās liellopi ar izteiksmīgām sejām. :)) Pa ceļu ganās latvieši no citas salu apceļotāju grupas, šodien tiešām mūsējo tik daudz, ka salu varētu ieņemt bez problēmām.
Saule spīd spoži, ir arī vējiņš, ļoti labs laiks pārgājienam. Nonākam pie lauku sētas, kur mums plānots palikt un vakaram pasūtīta arī maltīte. Sākas interesantākā ceļojuma daļa.
Tāds bardaks visapkārt, lūžņu kaudzes un krāmi, dzelzs cisterna ar uzrakstu "water" blakus pirts būdai uz riteņiem, mājdzīvnieku mīnas, smaciņa, šķiet, no izmestām lopu iekšām (vai līķa). Cilvēki sētā ir, bet mums nekādu uzmanību nepievērš. Sieviete izskrien no ēkas turpat pie pakša izliet ūdens spaini, vīrietis pagalma vidū baļļā mazgā traukus, lielā katlā smalsta pēdējās zupas paliekas, pinkains suns guļ durvju priekšā, blakus izklātajam zaļajam paklājam. Mazliet sāk rasties šaubas, vai maz te gribēsim ieturēt pasūtītās vakariņas. Bet nu eju vīrietim klāt un saku, ka mums te paredzēts palikt. Viņš aizved līdz tādai mazai būdiņai, kūtiņa vai klētiņa tur bijusi, un parāda ieeju "kūtsaugšā", kur izklāts pērnais siens un mums tur paredzēts iekārtoties ar saviem guļammaisiem (no mājas lapas izvēlējāmies nakšņošanas variantu siena šķūnī). Palūram, ka visiem 11 mums būs stipri par šauru, bez tam tur jau priekšā matracītis, saņurcīti guļammaisi, izlietots prezervatīvs un mitrās salvetes. :)) Pastāstu saimniekam, šis saka, lai metot ārā un droši iekārtojoties! :)) Palūdzu, ka tomēr kādiem 5 cilvēkiem vajadzēs citu vietu kur gulēt, jo tur mums visiem par šauru. Apsola nokārtot.
Nu neko, esošās mantas tiek satītas ievīkstīta līķa formā un nomestas pagalmā, to vietā sienā noliekam savas mantas un ejam plānotajā gājienā uz Lielo Pakri salu. Līdzi mums nāk slaida takšu meitene, kura atsaucās uz vārdu Larisa, tad tā arī viņu turpmāk dēvējām. No vienas salas uz otru var pāriet ar kājām pa padomju armijnieku būvētu dambi. Vienā pusē dambim tusiņu vietu raduši visādi ūdensputni, otrā pusē kuģa vraks un noenkurojusies balta jahtiņa, piekrastes zālē atkal ragaini lopi, kurus Larisa mazliet patrenkā, pa ceļam arī pāris pažuvušas lagūnas. Tad jau pietuvojamies kaļķakmens stāvkrastam pie atklātās jūras, tur
vējš, pat vēsi paliek. Kadiķīši, jāņogas un citi augi piekrastē vairāk
horizontāli aug. Visu laiku lielākas vai mazākas bumbu bedres, te esot
bijis bumbu izmēģinājumu poligons, mētājas arī kaut kādas lādiņu
atliekas. Tālākajā salas stūrī bāka, līdz tai aiziet Kristīne un Aija,
pārējie ātrāk griežam atpakaļ un ar bažām dodamies atpakaļ uz
naktsmītni.
Ja nu tur tagad mūsu mantas no kūtsaugšas izmestas? Un kā tur būs ar ēšanu? Dažs uzdrošinās sapņot arī par mazgāšanos. :)) Ēdamzālē jau mielojas 13 igauņu vecpuišu ballītes dalībnieki, pasēžam ārā izliktos mīkstajos krēslos, un drīz jau pie otra garā galda uzaicina mūs. Liekam zupas šķīvjos kartupeļus, salātus un vārītus liellopa gaļas gabalus (vispār jau bijām pasūtījuši steiku). Burkā (uzsvars uz ā) kundzes radinieces, protams, ar gariem zobiem, bet nu ēst jau var, laikam jau pat gaļa bija tīri ok. :) Tikai pēc ēšanas noskaidrojam, ka rokas ar ziepēm nomazgāt var pie āra sienas stiprinātajā klasiskajā lauku ūdenskrānā. Saimniece ielej tur vēl nedaudz ūdens, pastāstot, ka šogad viņiem izsīkusi aka un ūdens jāved no kontinenta!! Man paliek viņas žēl un nav vairs īpaši žēl tās tomēr palielās naudas par šīm vakariņām. Pēc tam mūsu kompānijai tiek ierādīts vēl viens šķūnis, kur uzturēties.
Mūra sienas, dēļu grīda, pīlādzis aug logu ailē, iekšā ādas dīvāni ar pelējuma smaciņu, uz sijām gulta (kur, iespējams, gulējis līķis), slēpju nūjas, gar sienām veci instrumenti, glāzes, bildes. Atrodas arī sveces un vakars sāk kļūt romantisks. Iemalkojam līdzpaņemtos dzērienus, uzkožam, tērzējam, pagalmā sāk pulcēties aitu bars, ziņkārīgākās iebāž galvu arī mūsu šķūnī. Atkal uzvēdī maitas smaka, Sandrai aizdomas, ka viņi varbūt to līķi lēnām velk apkārt visai teritorijai līdzīgi kā mēs bluķi Ziemassvētkos. Jā, līķi, Midsommera, Kukurūzas bērni un citas šausmas šodien tiek daudz pieminētas. Ir jau jautri. Līdz brīdim, kad ir doma iet meklēt saimnieci, kura pazudusi ar solītajiem matračiem. Izrādās, aitas ir viegli agresīvas un nemaz tā neļauj brīvi staigāt viņu teritorijā. Tiek dauzīti kastroļi, līdz uzrodas saimniece ar matračiem un aizdzen arī aitas. Vakars satumst, igauņu vecpuišu ballītes dalībnieki tādi klusiņi, centrālajā pagalmā saimnieks spuldzītes gaismā ar rādžiņu fonā mazgā traukus, pie maitas smakas pamazām sākam pierast, pastaiga tumsā pa mīnēto teritoriju arī vairs īpaši neuztrauc, pošamies naktsmieram - puse sienaugšā, puse lielajā šķūnī. Šķūņa brigāde aizbarikādē durvju aili ar krēsliem, lai, ja nu kas, nesanāk mosties kopā ar aitām. Pēdējie ieskrējieni sirsniņmājās, kurās izlikti pelnu spaiņi, vīraks un izšuvumi. Saldu sapņu vēlējumi.
Head ööd!
Svētdienas rīts uzaust apmācies un slapjš, naktī jau lija, lietu rāda arī dienas prognozēs. Pēc astoņiem apstaigāju grupas numuriņus. Ja lielajā šķūnī guļammaisos manīja dzīvības pazīmes, tad, paverot sienaugšas durvis, tur gan visi vēl guļ kā sisti. Jā, veselīgais lauku gaiss! Saimniece gan jau rosās virtuvē, noskaidroju, cikos brokastis, un mudinu kolektīvu uz augšāmcelšanos. Pie kafijas termosiem tiekam pirmie, bet tūlīt pat jau ieveļas arī mierīgo vecpuišu bariņš, viens otru draudzīgi ignorējam. Pa vidu ruds, slapjš kaķis, lapsenes, vien Larisa nav manīta. Brokastīs desmaizes, varīti griķi, ceptas olas, kafija.
Pēc maltītes joprojām pagalmā gulošo vakar satīto mantu "līķi" iemetam atpakļ sienaugšā un pošamies gājienam. Te saule, te lietus, nākas vilkt arī lietusmēteļus, tad pēc dažiem kilometriem nākas vilkt visu nost, jo paliek šausmīgi karsti. Tad nākas vilkt atkal visu virsū, jo vējš, lietus un auksti. Tad atkal nost...
Mazajā Pakri augu valsts šķiet bagātīgāka, kadiķi treknāki, maijpuķu plantācijas, pavasarī noteikti var apbreibināties no smaržas. Līkumojam pa taku starp kadiķiem gar stāvkrastu, vācam dārgumus, akmeņu ar caurumiem te pa pilnam. Vietām izskatās, ka taka ar krastu jau ir nobrukusi jūrā, sagāzušies lieli klintsbluķi. Piknikojam ar skatu uz Pakri pussalu un Paldisku ostu. Atkal mazliet uzlīst.
Ir sazvanīts laivas kapteinis un sarunāts, ka divos vedīs mūs prom no salas. Pēdējie pāris kilometri jau pa zināmo ceļu, pamājam lopiņiem, iezvanām baznīcas zvanu, saulē un vējā izžūstam. Jauki! Un tūlīt pat atkal klāt tumšie padebeši un beidzot viens kārtīgs gāziens. Pēdējos metros uz laivu izlīstam cauri slapji. Laivas brauciens gan šajā vējā, viļņos itin mierīgs (gadījām, ka varētu būt lielāks
action), pēdējos metros kapteinis gan pataisa jociņus un sportiski palīkumo, meitenes spiedz, viss forši! Atvadāmies ar solījumu nākamvasar ar viņu doties kruīzā apkārt salām ar laivu. Ha, bet šis solījums droši vien paliks tikpat nepiepildīts, cik viņa solījums vakarā braukt ar alu. (Ne)dots pret (ne)dotu! :) Krastā mašīnās gaida tālredzīgi līdzi vestas sausas drēbes, pārģērbjamies un dodamies mājup. Piedzīvojums galā.
 |
|
