jeb kā mēs rekordu uzstādījām!
Jā, Melturu brauciens mums bija kopš kāda laika sataupīts. Šķita, ka silta maija pēcpusdiena varētu būt īstais laiks šim pasākumam. Beigu beigās tā šķita pavisam mazam skaitam entuziastu, bet nu tas ir sīkums, galvenais, ka šoreiz kompānijā bija vīrietis! Jā, mēs ar Jautriti sameklējām vīrieti šīs dienas grūto darbu veikšanai. Un pārītis grūtu darbu plānā mums bija. Pirmais gaidīja jau turpat Melturu... khm, stacijā. Nu kas nu tur par staciju- putekļains ceļš, izcirtums, aizrestota stacijas būdiņa, toties tualete gan vaļā un tīra! Katrā ziņā iespaidu šī vieta atstāja to pirmo reizi ieraugot. Izskatījās, ka arī Jautritei, kad viņa izkāpa no vilciena, elpa aizrāvās.
Elpa mums aizrāvās arī tad, kad turpat netālu ieraudzījām konstrukciju, kurā būs jārāpjas pēc objekta. Lai kā arī es biju mājās meditējusi un domājusi, ka vajadzētu sadūšoties šoreiz uzkāpt, tomēr tas bija tādā augstumā, ar kādu nebiju rēķinājusies. Tad nu sūtījām misijā vīrieti, kurš ar geocachingu praktiski vēl nebija iepazinies, līdz ar to mums nācās dikti skaidrot, ko tur augšā vajadzētu meklēt un atrast.
Nu nebija nemaz tik grūti- mazliet viņu uzmundrinājām, kad viņš satraucās, ka kaste esot pieslēgta elektrībai, mazliet satraucāmies pašas, kad viņš tur bāza iekšā roku,lai izķeksētu vajadzīgo kastīti, bet beidzās viss laimīgi. Vingrinot līdzsvara sajūtu, soļojām katrs pa savu sliedi pie riteņiem. Beidzot taču vajadzēja sākt velobraucienu!
Ilgs gan braukšanas posms nebija, jo pusotru kilometru tālāk atkal uz tām pašām sliedēm bija nākamais slēpnis. Šoreiz uz... nē, zem dzelzceļa tilta. Diezgan augsts tilts, Jautrite nolēma pasargāt somas, bet es saņēmu sevi rokās un nokāpu pa trepītēm zem tilta braucamās daļas un pa restotu "grīdas segumu” lūkojos dziļi lejā uz Amatu. Bildē gan ir tikai „tunelis”, jo satraukumā es aizmirsu nofotografēt bailīgo skatu, kāds paveras, kad stāvi tur vidū un zemu lejā tek upe.
Atkal neliela pastaiga pa sliedēm un esam atpakaļ pie riteņiem. Izbraucam no meža pie nu jau pazīstamās Melturu stacijas un konstatējam, ka te kopumā ir pagājušas jau 2 stundas. Tā arī, vēl īsti nesākuši velobraucienu, nolemjam noīsināt maršrutu un pa taisnāko ceļu braukt uz Amatu. Ir ne tikai tāda upe, bet arī vieta. Apmēram 5 km pa akmeņainu lauku ceļu līdz turienei. Ceļa otrajā pusē vēl parādās forši lejā braucamie kalniņi un diezgan ātri esam jau Amatā, kur ceļmalas bodē iepērkam saldējumu, jo diena tomēr diezgan silta. Kā izrādās, pēdējā pirms lielā aukstuma.
Nākamā pietura- Amatciems, kur mūs sagaida...vilšanās. Kā teica Jautrite- prospektos izskatījās labāk. Tā jau koka mājas, niedru jumti, dīķīši, pauguriņi- nu it kā smuki, bet kaut kas tur īsti līdz galam nav. Vai arī mēs neatradām pareizo rakursu, kurā apskatīt to ciemu.Toties atradām saliņu dīķa vidū, uz kuru aizveda tiltiņš. Tur pavērojām zivis, paklausījāmies varžu kurkstēšanā un praktizējām izrunas vingrinājumus no sērijas „šaursliežu dzelzceļš” un „dampfschifffahrtgesellschaftskapitän”. Vienā brīdī saprotam, ka šodien iespējams izdosies sasniegt rekordu- pārsist Līgatnes braucienu mazkilometrāžas ziņā. Nu redzēsim.
Tālāk pa asfaltu ripinām uz Āraiša ezeru, ezerpils jau ir redzēta, tāpēc to pavērojam tikai no attāluma.Toties pasēžam „kafejnīcā”. Pie ezera ir kiosks, kur var nopirkt suvenīrus, našķus un kafiju. Maltā kafija Ls 0.50, kafijas krējums Ls 0.05, cukurs Ls 0.01. Neko gan kafijas sagatavošanas procesā pašam neuztic- kioska tante plastmasas glāzītē ielej gan kafiju, gan atver krējuma trauciņu un izlej tā saturu, kā arī no cukurdozes iesmeļ karotīti cukura, pieber un rūpīgi izmaisa. Skan mūzika, tā noskaņa kaut kā sāka atgādināt Mālpils centru. Mazliet pafilozofējam par mākoņiem un dodamies atkal tālāk. Uz ezera otru pusi, kur atkal kāds ir noslēpis slēpni. Sekojam pļavā iemītai taciņai, mazliet paorientējamies un... šis ir Jautrites stila slēpnis- tāds, kur viņa pieiet un paņem, kamēr citi domā, kur meklēt.
Šodien galīgi nav pildījies apskates objektu plāns, tāpēc nolemjam sameklēt vismaz Amatas ūdenskritumu. Iebraucam Billē, un tad mums rodas grūtības atrast pašu Amatu, jo tur kaut kādi kanāli, uzpludinājumi vai kas tml. Beigās jau Amatu atrodam, smuka tur viņa, tāda akmeņaina kalnu upe. Arī ūdenskritumu atrodam. Laikam.
Kā teiktu Mezhoniite- žetons un bulciņa tam, kas to par ūdenskritumu nodēvējis. Bet nu man jau patīk miniatūri objekti, galvenais, ka skaisti un ka atrasts. Atceļā nejauši iemaldāmies privātā, slēgtā teritorijā, no kuras mūs laipni pa vārtiem izvada vīrs ar dobermani.
Mums ir vēl stunda laika līdz vilcienam, ātrs miniens kalnā uz Melturu ceļmalas krogu. Ieturamies un ripināmies uz šodien labi iepazīto Melturu staciju, pa ceļam vēl nobildējoties pie Melturu viesnīcas trīsgalvainā pūķa. Šeit arī top skaidrs, ka rekords kritīs, jo stacija vairs nav tālu. Tā arī ir, finišā 34 jauki kilometri!
