Mālpils brauciens ar slēpņošanu

Svētdiena, sešpadsmitais, deviņi no rīta. Patīkami apmācies pēc iepriekšējo dienu nežēlīgās saules. Pulcējamies Siguldas stacijā diezgan uzpucējušās, jo līdz pēdējam bija maza cerība, ka mums varētu pievienoties VĪRIETIS! Diemžēl nekā. Sajūtam, ka ir tomēr diezgan pavēss. Jautrite ierosina uzbraukt kādā kalnā, lai sasildītos. Pārējās izliekas nedzirdam šo ierosinājumu. Kad esam jau aizbraukušas tā patālāk no Siguldas veikaliem, es pamanu, ka esmu atstājusi savlaicīgi iegādāto minerālūdens pudeli mašīnā. Tātad pirms visiem citiem ieplānotajiem objektiem pa ceļam vēl jāatrod veikals.

Iebraucam Stīveros. Te ir veikals, bet pa gabalu izskatās tāds patukšs un nestrādājošs. Izrādās tomēr strādā, bet nu tiešām izpirkts krietni, ūdens gan ir, bet tāds aizdomīgs, tāpēc nenopērku. Cik tad tālu Allaži, pacietīšos! Pretējā ielas pusē kaut kur pagalmā skan mūzika, forši, mūzikas pavadībā pametam šo ciematu.

Allažos pirmais uzdevums atrast veikalu. Tas tiek ātri paveikts, burbuļūdens ir man rokā. Mezhoniitei rokā ar E vielām pildīts krāsains našķis, it kā esot saldējums.

Otrs uzdevums ir atrast Allažu lielo piltuvi, tas ir pasākums no geocaching sērijas. Piltuvi atrodam- liela un sarūsējusi, bet nu ir drusku sarežģītāks uzdevums- tur ir jāuzrāpjas augšā un jāierāpjas iekšā. Šim nolūkam mums līdzi ir virve un drosmīgā Mezhoniite, kura vienā mierā pa šaubīgām konstrukcijām uzrāpjas augšā un... mēs no lejas vairs neredzam, ko viņa dara, bet ir saprotams, ka laidīsies pa virvi lejā melnā caurumā.

Es mēģinu tēlot drosmīgo un arī tikt augšā, pusceļā sametas bailes, bet nu es visu noveļu uz īsajām kājām, kas pa daļai arī tiesa, jo nekā nesanāk man tur ērti pakāpties. Ar garām kājām mums ir Viens, tad nu viņa tiek augšā, lai vērotu un komentētu notiekošo. Un notiekošais ir tāds, ka piltuvē tiešām atrodas vajadzīgais slēpnis, tiek pielogota velomafijas komanda, un Mezhoniite raušas ārā no piltuves, pēc stenēšanas un nopūtām saprotam, ka tas ir mazliet grūtāk kā iekšā tikšana. Bet nu, aplausiem un sajūsmas saucieniem skanot, vispirms parādās viņas roka, tad arī ļoti apmierinātā seja. Grūtākais šodienas darbs paveikts!

Braucam to nosvinēt atkal uz veikalu, pa ceļam vēl notiek fotosesija pieneņu laukā.

Veikalā atkal trīskrāsu brīnums Mezhoniitei un mazliet tradicionālāki saldējumi citām dalībniecēm. Spīd saulīte, vēl joprojām skan mūzika un ir tik jauki, ka pavīd doma nebraukt tālāk, bet dienu pavadīt tepat. Gan jau sarastos kompānija.

Tomēr turpinām ceļu. Netālu aiz Allažiem vēl viens geoslēpnis paņemams. Ceļa malā, akmeņu kaudzē, diezgan daudz ko izsakoša norāde, ka jāmeklē zem akmeņa. Trijatā sākam meklēšanu, jo divas dalībnieces aizkavējušās pie stārķiem. Pēc brīža piebrauc Jautrite un, uzzinot, ka te ir jāmeklē slēpnis, saka- tūlīt atradīšu. Tā arī notiek, pienāk un atrod. Uzticam viņai arī pierakstīšanos logbukā, nelielas ķibeles viņai ar to, bet nu galā tiekam. Piebrauc arī Mezhoniite, kurai ieraugot kastē maiņai atstātās mantiņas acis iezibas, un viņa veic darījumu- nopērk zilu govs piekariņu par 20 santīmiem.

Allažmuižas parks. Khm, khm...nu var jau būt, ka kādreiz ļoti sen atpakaļ tur arī bija parks. Toties gliemežu gan tur daudz un tādi trekni.

Laižam uz Mālpili! Tur mums daudz kas ieplānots. Sākam ar "Pienotavas dibenu". Atkal geoslēpnis. Tādā ne visai omulīgā tunelī, bija vajadzīgi arī lukturīši, bet nu atrasts ir.

Nākamais objekts Mālpils muiža. Tur pavadām ilgāku laiku, jo tur ir smuki. Vispirms pusdienas uz soliņa ar skatu uz pīlītēm un, protams, kā jau ierasts šajā braucienā, ar mūziku ārpusē. Cienājamies ar Rabarberes viltoto rabarbermaizi. Garšīgi! Pēc tam ejam iekšā uz ekskursiju. Nu smuki. Visādi smalki viesnīcas numuriņi, kuros arī mazliet izklaidējamies pozējot. Pašā augšējā stāvā tādas kā vienkāršākas nabagu istabas ar matračiem uz grīdas, bet nez kāpēc mums lielākai daļai labāk gribētos palikt tajās. Par 10 latiem tas ir iespējams. Gleznu kolekcija pie sienām, mākslas pazinēji iet un sauc- re, Otto Skulme, re, Boriss Bērziņš, skat, vai tā nav Maija Tabaka? Parastie cilvēki sastājas ap vienu dīvanu gleznu un spriež, ka paši jau nu tādu mācētu uzgleznot. Medību trofeju istabā fotosesijas ar lāci un visāda veida ragiem.

Pēc šīs kulturālās ekskursijas derētu atkal iestiprināties. Vēl jo vairāk, ja Viens mums ir sasolījusi sevišķi labos Mālpils kliņģerus, kurus varot baudīt pašā Mālpils centrā romantiskā atmosfērā. Nu braucam ar', ietrāpāmies gadatirgum pa vidu, atrodam firmas "Mālpils Maize" veikalu, noparkojam velosipēdus centra laukuma pašā centrā un dodamies pirkt kliņģerus. Tie ir tiešām vieni smuki kliņģerīši, prasās pēc foto. Tas arī top.

Tad piesēžam un sākam baudīt Mālpils centra īpašo gaisotni. Nu tiešām ir tur kas šarmants. Viens saka, ka viņai atgādinot Itāliju. Protams, ir arī mūzika, skanot "Dāvāja Māriņa" tiek notiesāti kliņģeri un ceļamies, lai dotos tālāk.

Braucam uz Sauleskalnu atkal meklēt slēpni. Pirmais multicache mums. Sauleskalns ir tāds pauguriņš pie Mālpils, kurā ir daži dīvaini akmens objekti, kas reiz tur radušies tēlniecības simpozija laikā. Sākumā atrodam konteineri ar tālākajām norādēm. Mums ir jāatrod instruments un jāizdomā, ko ar to darīt. Instrumentu atrodam un pēc neilga brīža izdomājam arī, kur ar to jāurķējas, lai atrastu vajadzīgo slēpni. Arī šis uzdevums tiek paveikts un slēpnis foto zibšņu pavadībā tiek izķeksēts no slēptuves. Nu ļoti stilīgs logbuks!

Turpat saorientējamies, kur tad jābrauc uz nākamo un šīsdienas pēdējo plānoto objektu. Būs jārāpjas bērzā. Birztala redzama iztālēm, tuvojoties tai arī GPS apstiprina, ka virziens ir pareizais, bet... pie pašas pareizākās vietas zem viena bērza sapulcējušies trīs vīri ar alus pudeli. Mēs sakautrējāmies no viņiem un pabraucām nostāk padomāt, bet ar savu dīvaino uzvedību arī viņus ieinteresējām. Izdomājām, ka jāpasēž un vēl jāpadomā. Sāka ducināt pērkons, bija cerības, ka vīri nobīsies un aizies. Cerības piepildījās, un mēs metāmies uz to vietu meklēt vajadzīgo bērzu un kaut kur 10 m augstumā iekārto burku. Neko caur tām lapām redzēt nevar, un sūtam Mezhoniiti vienā bērzā, kurš izskatās tāds nobružātāks. Eh, nepareizais. Rabarbere pamanās tomēr no lejas ieraudzīt burciņu, un tā izrādās tieši tajā bērzā, kuru tie vīri ar alus pudeli apsargāja. Nu ko, sāk līt arī lietus. Mezhoniite veikli raušas augšā nākamajā kokā, mazliet piepūlas, lai atskrūvētu burku, izveic atkal maiņas darījumu un steidz lejā apvilkt lietus jaku, jo nu jau gāž.

Stāvam zem bērziem un mirkstam. Bažīgi sākam raudzīties pulksteņos, jo mums vēl 20 km līdz Siguldai, bet līdz vilcienam tikai nedaudz vairāk par stundu. Izlemjam negaidīt, kad pāries lietus, bet jau braukt. Neiztiekam bez starpgadījuma. Citas kolēģes jau aizsteigušās, es pagaidu Jautriti, kura mazliet aizsēdējās mežā. Nē, nē, ne tāpēc... viņa vienkārši savā dzeltenajā lietus pončo tēloja beciņu, saprotams, ka grūti no beciņas pārvērsties par velobraucēju.

Traucamies, lai noķertu pārējās kolēģes. Uzņemam ātrumu pa kalniņu uz leju, kad pēkšņi aiz muguras dzirdu "aij!". Neizklausījās nekas nopietns, varbūt ūdens pudele nokrita vai kas, tā mēdz gadīties. Bet nu tomēr piebremzēju un paskatos. Ak vaij! Ritenis gar zemi un dzeltenā beciņa sapļekusi guļ zemē. Es mazliet satraucos un sāku pārdomāt, ko atceros par pirmās palīdzības sniegšanu. Par laimi dzeltenā masa mazliet sakustas, tajā brīdī man viņa nez kā ļoti atgādina uzpūteni no multenes par Suni Funi. Bet nu tajā brīdī smiekli vēl nenāk, griežu velo riņķī un braucu skatīties. Uzpūtenis nu ir piecēlies un atguvis Jautrites formu, un pat smejas. Nu jau saprotu, ka nav tik traki un laižu es arī smējienu vaļā. Vēl jo vairāk pēc tam, kad Jautrite stāsta, ko viņa sadomājusi darīt nobraucienā un kā ir pārlidojusi pāri ragiem. Apskalojam brūces ar Mangaļūdeni un dodamies ceļā.

Pēdējais brauciena posms gan ir viens traks miniens. Pulkstenis, šķiet, arī uzņēmis apgriezienus un iet uz priekšu kā traks. Bet nu mēs neatpaliekam un tieši laikā paspējam uz vilcienu. Pēc manas statistikas ~60 km, astoņu stundu pasākumā tīrais braukšanas laiks 3,5 stundas.