Jāņi Tukuma apkārtnē

23.06.

Jāņu nakts brauciena ideja velomafijas pļāpās bija pavīdējusi jau iepriekšējā gadā, šogad atkal šī ideja tika izcelta saulītē līdz tomēr atradās vairāk par vienu gribētāju, un pēc karstām diskusijām par to, kur braukt, kad sākt, kad un vai vispār beigt, tika nolemts pulcēties vilcienā Rīga- Tukums un doties palīgot ar velo.

Mans piedzīvojums sākās jau no Cēsīm, kā nekā pēc ļoti ilga pārtraukuma atkal braucu ar vilcienu! Līdz Siguldai vesels vilciena vagons piederēja man vienai un es izklaidēju sevi vērojot pa logu pazīstamas vietas, kur visai nesen braukts ar velo- Melturos, Līgatnē un Siguldā. Tur vagonā iekāpa uz kārtīgu līgošanu noskaņotas divas meitenes, no kurām viena steidza vēl pabeigt kaut kādus rokdarbus, bet otra skaļā balsī no grāmatas lasīja priekšā Jāņu tradīcijas, ticējumus u.tml. Es uzmanīgi klausījos un centos ko atcerēties, lai iespējams realizētu kopā ar Jautriti un Slaistu. Kaut gan galvenā atziņa, ko ieguva meitenes un arī es, ka vienā naktī to visu nevar paspēt.

Rīgas stacijā mani jau gaidīja Slaists, mēs tur pamatīgi nocīnījāmies, lai ar bagāžu apkrautos velo dabūtu lejā un pēc tam arī augšā uz citu peronu. Lai nu kā, vilcienā iedabūjām gan sevi, gan riteņus, Imantā mums pievienojās Jautrite, vilciens pildījās ar skaļiem līgotājiem, un mēs līgojāmies uz Tukumu. Tur mūs sagaidīja saule un visai pamatīgs vējš. Piestājām pie vietējā Rimi, lai iepirktu šādus tādus tradicionālos Jāņu produktus un devāmies ceļā.

Vispirms devāmies uz Jaunmoku pili. Pa ceļam vērojām pļavas, vai nav kāda piemērota, kur iebrist un romantiski savīt sev Jāņu vainadziņus. Īsti gan tādu pļavu neieraudzījām, bet neraugoties uz tiešām lielo vēju, kas mūs purināja kārtīgi, izbaudījām braucienu, jo bija ļoti labs zemes ceļš ar smukām ainavām. Pie pils sarīkojām pirmo piknika pauzi, atradām pirmo geoslēpni un devāmies tālāk. Maršruts bija ieplānots pa lauku ceļiem ar domu, ka būs tur puķu pļavas, tautiski līgotāji ar ugunskuriem u.c. jaukumi. Mēs, rotājušās ar krāšņiem vainagiem, brauksim garām, uzdziedāsim, mūs pieaicinās pie ugunskura, sacienās un beigās vēl naktsmājas iedos. Pasapņot jau drīkst, vai ne? Īstenībā ar puķu pļavām tur švaki, pīpenes jeb margrietiņas viņi tur īpaši neaudzē, citi ziedi vienkopus lielā izvēlē arī nebija sastopami, tā nu sākām plūkt puķes ik pa brīdim piestājot. Slaists demonstrēja varen plašas zināšanas botānikā, atpazina visādus augus un krita azartā, lai vainagā tiešām būtu trejdeviņi ziedi.

Ar līgotājiem tur vēl švakāk kā ar puķēm. Mājas pa ceļam manījām, bet nu cilvēkus, ugunskurus, alus kannas un siera rituļus nē, kaut gan bija jau pavēls un Līgo vakara rosībai vajadzēja būt. Izmisums bija pat Jautrites acīs, kura principā tos Jāņus nemaz negribēja ne redzēt, ne dzirdēt. Sāka šķist, ka varbūt esam pat datumus sajaukušas. Kādā brīdi tomēr ieraudzījām arī ugunskuru, bet nu līgošana tur tik švaka, ka nebija cerību nepamanītām iejukt pūlī. Tā nu turpinājām mīties, zemes ceļš gan tur bija diezgan labs. Man jau iestājās stress, ka ir jau tik vēls, bet vainags tā arī nav savīts, ka nākamajā puķu lasīšanas pieturā es sameistaroju sev vainadziņu un tālāk jau mierīgu sirdi varēju turpināt ceļu. Jautrite ar Slaistu man pārmet, ka es galīgi neromantiskā vietā to esmu darījusi, bet nu lai... gan jau ka viņām vienkārši skauda, ka pašām vainagu vēl nav.

Saule jau sen kā norietējusi, kad nonākam nākamajā pieturas punktā Kukšu muižā. Tā izrādās ir privāta teritorija, un vārti ir slēgti. Aiz žoga redzam, ka tur notiek smalka ballīte ar kārtīgu Jāņuguni. Apspriežam plānu, kā mēs varētu tur iefiltrēties un saēsties lašmaizes. Piebraucam muižai no otras puses, tur mums arī geoslēpnis jāatrod. Jāsaka gan, ka ar to ne visai veicās dažādu iemeslu dēļ. Pagrozāmies vēl tur drusku, bet uz ballīti mūs neaicina. Tā nu noskumušas dodamies pie riteņiem un nolemjam, ka nupat derētu atkorķēt arī alu un ieēst sieru. Jāatrod tik romantiska vieta. Ir ideja par pieturu, bet tajā nav soliņa. Saules vietā ceļu apspīd gandrīz pilnmēness un šajā mēnessgaismā ieraugām ceļmalā šķūni. Pie tā vismaz var atstutēt riteņus, tad no to arī darām un piesēžam zālītē. Darinam Jāņuguni no... velo lukturīšiem pārsegtiem ar ozolzaru, mazliet netradicionāli, bet skaisti. Velkam ārā no somām tradicionālos produktus, beidzot arī Jautrite ar Slaistu ķeras pie vainagu darināšanas, noskaņas radīšanai paklausāmies latviešu dančus. Ir labi. Un arī jautri. Pasvinamies, bet nu šķiet, ka nakšņošanai būtu jāatrod labāka vieta. Domājam, ka tas varētu būt pie Zemītes muižas, līdz kurai kāds gabaliņš jāaizminas. Jautrite draud, ka tūlīt aizmigšot uz velosipēda. Šo posmu krāšņāku dara jāņtārpiņi- tur vesels jāņtārpiņu salidojums  gar abām ceļa malām, nekad tik daudz laikam vienkopus nebiju redzējusi. Nu ļoti romantiski!

Aizminamies līdz Zemītei, bet tur!!! Zaļumballe! Meijām greznota skatuve, ierakstā skan mūzika, danco kādi 5 pāri, daži cilvēki to visu novēro, bet jaunieši lēkā pāri ugunskuram. Mēs tur arī pagrozījāmies, bet nu izlēmām neballēties, bet meklēt kādu vietu, kur uzsliet teltis. Skaidrs, ka pie Zemītes muižas tas nebūs, jo tur jau vietu aizņēmuši zaļumballētāji. Necik tālu arī vairs negribas mīties, tad nu ieraugām atkal ceļmalā šķūni, kurš tiek atzīts par gana labu esam, lai pie tā būvētu nometni. Cits ar lielākām, cits mazākām pūlēm tiek pie savas mājas, un ap pusčetriem no rīta lienam guļammaisos.

Līgo vakara maršruts.

24.06.

Es gan nevarētu teikt, ka ļoti labi gulēju, jo Zemītē vēl ilgi turpinājās ballīte, kuru ļoti labi varēju dzirdēt. Vējš arī joprojām nebija rimies un purināja telti. Kolēģes gan man vēlāk teica, lai es ejot uz miega kabinetu ar saviem miega traucējumiem, viņas esot gulējušas labi. Tā arī bija, es jau sen biju piecēlusies, pabrokastojusi, nojaukusi telti, veikusi muguras stiprināšanas vingrojumus un saulītē atkal iesnaudusies, kad viņas sāka celties augšā. Jāņu dienā izbraucām ap pusdienas laiku Zantes virzienā.

Varbūt negulētā nakts, varbūt apmākusies diena vai kas cits pie vainas, bet posms Zemīte- Zante- Strutele man atmiņā palicis kā viena liela mocīšanās pa baismīgu zemes ceļu. Nu dikti grūti gāja, spēju tik sapņot par siltām vakariņām Tukumā. Pa vidam piestājām Zantē pie bodes un iepirkām saldējumu un krāsainus balonus, ko piesiet pie velosipēda. Pie Struteles muižas papriecājāmies par skaistu magoņu lauku, bet pēc tam izmisīgi mināmies pēdējos kilometrus līdz asfaltam.

Tā kā mums tos vainadziņus pa nakti neviens nebija noņēmis, tad mēs nospriedām, ka vajadzētu realizēt kādu citu rituālu un iemest tos vainagus upē, lai tad kāds smuks makšķernieks tos izvilktu no upes un pēc tam braukātu apkārt meklēdams, kam tas vainags der. Nu apmēram kā pasakā kristāla kurpīti. No smukā Mūrnieku tilta šo rituālu tomēr nesanāk izveikt, jo tur tek vai drīzāk netek aizaugusi Abavas vecupe. Irlavā apstājamies uz Abavas tilta un ar Jautriti nolemjam, ka metīsim vien tos vainagus šeit, lai nebūtu jāvadā līdzi līdz nākamajiem Jāņiem. Ar labām domām un spēcīgu atvēzienu Slaista fotoaparāta zibšņu pavadībā lidinam vainadziņus upē. Ar ko tas viss beigies, nezinu. Cerams, vainagus neapēda govs, kas pāris km tālāk iebridusi upē gremoja.

Nu jau gan vienkārši gribas ātrāk nokļūt Tukumā, ir doma tur sameklēt kādu naktsmītni, lai nav jāceļ telts. Mums tas arī ļoti veiksmīgi izdodas. Par 3 latiem no personas iegūstam apartamentus ar divstāvu gultu katrai, televizoru, dušu,divām tualetēm un veikalu blakus. Smalki! Varam labi izgulēties un atpūsties pirms lielā Kurzemes brauciena.

Jāņu dienas maršruts. Šis gan attēlots tikai līdz Irlavai, jo tur telefons "nomira". No Irlavas ceļš turpinājās līdz Sātiem un tālāk līdz Tukumam. Šajā dienā nobraukti ~80 km.