Depresīvais Gaujienas divdiennieks

Kādu dienu velomafijas pļāpās nemanāmi iezagās depresīva nots. Kurš nu tur pirmais sajutās nomākts, kas to lai atceras, bet izrādījās, ka depresīvi noskaņotu cilvēku velomafijā pa pilnam. Tā nu neviļus nākamais plānotais brauciens ieguva depresīvā brauciena nosaukumu. Pozitīvā Jautrite centās uzturēt optimismu un uzmundrināt kolēģes, ka pēc brauciena mēs būšot sevišķi labā noskaņojumā! Ha- hā! (Jūs vēlāk sapratīsiet, kāpēc es smejos.)

Starts Strenčos. Kamēr ar mašīnu atbraucēji sašķiroja izjauktos riteņus un saskrūvēja tos kopā, kamēr tika ieturētas otrās, trešās brokastis, un pēc pirmā nobrauktā kilometra vēl arī ceturtās, tikmēr izbraukšana no Strenčiem iekavējās par pāris stundām. Kad beidzot nokļūstam uz šosejas, tad daži no mums kā pārlieku ilgi stallī noturēti kumeļi metās uz priekšu pilniem auļiem. Trikātā nokļūstam vēja ātrumā. Gan laikam ne tik liela vēja, kāda nedarbus varējām vērot pa ceļam.

Trikātas pilsdrupās veikli atrodam geoslēpni, ignorējam Jautrites un Peces vaidus par pārlieku ātro tempu un auļojam tālāk uz Smilteni. Uz šosejas klajā laukā ir ļoti karsti. Būtu zinājuši, ka tās ir pēdējās karstās šīs vasaras brīvdienās, varbūt mēģinātu noķert arī kaifu. To šoreiz mēģinām noķert ēniņā piestājot un aplūkojot Zauskas priedes pārpalikumu. No resnākās priedes Latvijā (4,63 m bija tās apkārtmērs) palikusi ir tik neliela stumbra daļa.

Nākamā pietura Smiltenē. Nu smuka pilsēta. Ar skaistu reljefu! Nolaižamies gan meteorīta krātera dzīlēs, gan uzbraucam Lazdukalnā, kur ceram pakāpties vēl augstāk un baudīt ainavu no skatu torņa. Tak tornis izrādās privāts un par maksu, pie tam sarežģīta procedūra jāveic,lai tiku vispār līdz maksāšanai. Apvainojamies un braucam prom. Cauri Kalnamuižai ceļš mūs aizved līdz Tepera ezeram. Pelde ir tas, kas bija vajadzīgs! Daži ir tik nocietušies, ka nepaspēj novilkt drēbes un zandales. Krietnu brīdi noplunčājamies, bet paveroties pulkstenī, kas rāda jau krietnu pēcpusdienu un atceroties, ka grūtākā ceļa puse vēl tikai priekšā, pošamies vien tālāk. Necik tālu gan nenobraucam, kad metamies atkal vienā ezerā iekšā-šoreiz tas ir Niedrājs. Šeit atminamies, ka sen nav ēsts. Ieturamies, un nu gan- atkal pilnos auļos uz priekšu!

Iesākumā auļošana diez ko neveicas, jo zemes ceļš rādās briesmīgas kvalitātes. Par laimi, tas ir īslaicīgi, ceļš līdz Mēriem tomēr izrādās ļoti labi braucams. Daži no mums ātri traucas uz priekšu, lai atrautos un nedzirdētu vaidus par pārlieku ātro tempu. Apskatām Mēru muižu un dižozolu, kas esot kuplākais Baltijā. Tur uzkavējamies kādu brīdi gan meklējot geoslēpni, gan ar lēkāšanas metodi pozējot līdz spēku izsīkumam. Spēkus atjaunojam uzēdot UniBodē iepirktos saldējumus.

Nākamais mērķis ir pirmās dienas galapunkts- Zvārtavas pils. Daži no mums negrib nakšņošanas vietā nonākt nakts melnumā, tāpēc jautri tērgājot un vērojot garāmslīdošās ainavas atkal uzdod ātru tempu pa gleznainajiem Ziemeļvidzemes zemes un meža ceļiem. Kad nonākam pie krustojuma pavisam netālu no Zvārtavas, tad gan nākas ilgāk pagaidīt...vaidētājas? Nē, kā izrādās vēlāk- uz siena ruļļiem saulrietā pozētājas!

Zvārtavas pilī mūs sagaida saimniece, ierāda vietas riteņiem šķūnītī un mums pašiem vienā no pils istabām. Izejam arī nelielā ekskursijā pa pili. Saņemam norādījumu uzvesties klusu un netraucēt pārējos pilī nakšņotājus. Vēlāk saņemam norādījumu jo sevišķi netraucēt kādu dāmu ar sunīti. Mēs, pa dienu tomēr saguruši, rātni arī izpildām norādījumus. Iekārtojamies, pavakariņojam, iemalkojam Mozeles vīnu un pēc nelielas diskusijas, cikos tad vajadzētu rīt celties, dodamies pie miera.

Otrās dienas rīts ataust...depresīvs!!! Jautrite, kas solījās braucienā izstarot pozitīvismu, ir depresijā! Pilnā nopietnībā viņa apdomā iespēju pārdod tepat kādam savu riteni un braukt mājās ar vilcienu. Tas nekas, ka vilcieni te garām nebrauc. Pece uzņem to pašu meldiņu. Tā nu viņas rīta cēlienu pavada vaidot. Vēlāk pils bibliotēkā Pece paņem lasīt „Annu Kareņinu”. Interesanta izvēle. Labi vispār, ka tie vilcieni te garām nebrauc.

Pēc pašapkalpošanās pils virtuvē un brokastīm pie lielā galda medību trofejām rotātā ēdamistabā pošamies tālākā ceļā. Braucam uz pāris km attālo Gaujienu. Gaujiena atrodas kalnā, ja nu kādam bija piemirsies no ģeogrāfijas stundām. Lielā, grūtā kalnā. Uzminamies un, protams, spēki izsīkuši. Pikniks pie veikala. Tiek iepirkta pārtika visai dienai, jo tālāk maršruts mūs nevedīs pa īpaši apdzīvotām vietām. Tieši otrādi- vēlme sameklēt Markuzu-Kalamecu gravas mūs ieved mērenos neceļos. Gravu atrodam, geoslēpni tur tuvumā arī. Biedru sapulcē nolemjam nelegāli (pases līdzi ir tikai vienai trešdaļai brauciena dalībnieku) ielauzties Igaunijas Republikā. Jo, lai nokļūtu galamērķī Valkā, Latvijas teritorijā jābrauc pa droši vien grūtu zemes ceļu, savukārt igauņu pierobežas ceļš ir asfaltēts.

Domāts, darīts! Baudot sauli un ainaviskus ceļus pierobežā dodamies Igaunijas virzienā. Robeža pienāk visai drīz, tur sapozējam un tālāk braucot nolemjam uzvesties neuzkrītoši, lai nevienam neienāktu pārbaudīt mūsu personības. Arī pie mūsu ziemeļu kaimiņiem valda vasara un ir karsts. Tāpēc ar sajūsmu metamies spirdzināties samērā vēsajā Mustjõgi (Melnupē;). No tilta redzam arī mūsu nākamo mērķi- Tellingumagi skatu torni. Aizbraucam līdz kalna pakājei un, pirms doties pēdējos 300 metrus augšā līdz skatu tornim, nolemjam iestiprināties. Pēc tam, lai nebūtu kalnā jāved lieks smagums, drusku patērējam uzņemtās kalorijas paskraidelējot pa siena ķīpām. Valda tāda depresīva jautrība.

Igauņu skatu tornis ir liels,skaists un bez maksas. Kāpjam augšā un vērojam skatu gan uz Igauniju, gan Latviju. Novērojam arī, ka mūsu virzienā nāk lietus mākonis. Nolemjam pasēdētun pārlaist lietu tiešām ļoti labiekārtotajā igauņu piknika/nakšņošanas vietā.

Tālāk tad jāmēro ceļš uz Valgu/Valku. Neiztiekam bez tehniskas ķibelītes, tiek mainīta riepa Jautrites ritenim. Pa ceļam vēl ar Peci kļūdas un igauņu valodas nezināšanas pēc aizbraucam apskatīt kapus. Nu neko, nākamreiz zināsim, ko nozīmē „kalmistu”. Braukt pa gludu asfaltu un pēclietus vēsumu ir tīrā bauda. Ātri vien nokļūstam Valkā un uzzinām, ka ir nokavēts vilciens, ar kuru bija plānots sūtīt puišus pēc mašīnas. Ilgi gan nesērojam un dodamies uz autoostu.Tur nonākam tieši tad, kad pēdējais autobuss uz Strenčiem jau tikko ir izbraucis. Nekas, Valka ir liela pilsēta, kur autobuss piestāj vēl pāris pieturās pēc pasažieriem, tā ka tas tomēr tiek noķerts (pēc nostāstiem teju ar gulšanās priekšā metodi) un viens kolēģis tiek laimīgi aizsūtīts uz Strenčiem pēc auto.

Tikmēr mēs kādās viesmīlīgās Valkas iedzīvotāju mājās uzēdam rosoli un pankūkas. Pēc iestiprināšanās rodam vēl spēkus izskriet ekskursijā pa Valkas ievērojamākajiem objektiem- estrāde ar koklētāju, mikrorajons, kur bērnības gadus pavadījusi kāda mafijas biedrene, Putras kalns, Varžupīte un beigās vēl atrodam geoslēpni robežbūdiņā.

Divās dienās pievārēti 150 depresīvi kilometri, noslēgumā Jautrite patiešām ir depresijā, tā ka var teikt, ka depresīvais brauciens ir izdevies!