Karstajās vasaras dienās pusotru nedēļu
pirms Jāņiem velomafijā atsaucību gūst ierosinājums braukt uz Brenguļu
alus darītavu Valmieras pusē. Lai riteņi nebūtu velti ņemti līdzi un
alus būtu vēl veldzējošāks, ir plāns drusku iesvīst, braucot uz
Brenguļiem ar nelielu līkumu cauri citām jaukām vietām. Mūrmuižu,
piemēram. Pa ceļam uz kurieni nez kāpēc tikai mēs ar Jautriti saņemam
dzīvībai gan nebīstamus, bet ne īpaši patīkamus elektrības (?)
triecieniņus mīkstumos. Iebraucot Mūrmuižā uzreiz ieraugām pāris
piemērotas vietas fotosesijām. Kādā no tām dažām meitenēm pat
nepieciešama kungu palīdzība, lai tiktu lejā no turienes, kur
fotografēšanās kāres trakumā uzrāpušās.
Tālāk
plāns pa taisnāko ceļu doties uz Trikātu. Sākam kratīties pa zemes ceļu
un es pāris reizes paspēju skaļi padomāt, ka vajadzētu nenokļūdīties un
nejauši neaizbraukt uz Mārsnēniem, kas galīgi nav pa ceļam. Lauku
ainavas, putekļi, rudzu lauki, aizraujošas sarunas... un ne čiku, ne
grabu, attopamies Mārsnēnos pie veikala "Krustceles". Nu skaisti!
Lai
arī karte nebūtu velti ņemta līdzi, beidzot ieskatāmies arī tajā...
galu galā, mums ir mērķis nokļūt Brenguļos, nevis attālināties no tiem.
Noorientējam kompasus Trikātas virzienā un laižam! Lai arī ceļš ir
Latvijas zemes ceļš klasiskais, neripo nemaz tik slikti. Trikātā pirmais
darbs ir pikniks un pelde Baznīcas ezerā. Otrais- atrast
Rūtiņu kļavu,
resnāko kļavu Baltijā. Ja aizmirst visus iepriekš redzētos ozolus un
atceras, ka tā ir tikai kļava... tad jā, ir gan iespaidīga. Pie kļavas
mēģinām iestādīt arī pāris kolēģes... lai aug dižas!
Vispār
jau uz Trikātu braucām galvenokārt pēc vietējā siera, bet pirmajā
piegājienā nopērkam vien ūdeni un Rūjienas saldējumus, jo mūs nekur
nesagaida milzīga norāde uz "
Trikātas siera"
firmas veikalu. Toties kartē sameklējam, kur jābrauc uz Atpiļu ozolu-
vienu no Latvijas dižozolu top 15 pārstāvjiem. Pamalē ducina pērkons,
tāds kā tumšāks mākonis ir izveidojies arī virs mums, bet neko vairāk
par divām pilēm no tā nesagaidām. Braucam vēlreiz cauri Trikātas centram
un noskaidrojam, kur tad ir siera bode. Tā, izrādās, strādā vien reizi
nedēļā un, protams, ne šodien. Daži vairāk vīlušies siera kārotāji veic
pārrunas ar sargu un vaicā pēc sūdzību un ierosinājumu grāmatas.
Pēc
iepriekš ievāktās informācijas zināms, ka Brenguļos krodziņš gan
strādā, tad nu, ne mirkli vairs nekavējoties, traucamies uz turieni.
Kārtīgi izpurināmies 12 km pa trepjaino zemes ceļu un sveicam viens otru
ar asfalta parādīšanos un Brenguļu zīmes ieraudzīšanu. Metamies pasūtīt
kurš gaišo, kurš tumšo alu par latu piecdesmit litrā... zirņi, desas,
kāposti, mutantgailenes un līksmība! Nemaz ar tā negribas braukt prom.
Bet nu vienā brīdī, uzsējuši mājās palicējiem iepirktās alus mučeles uz
bagāžniekiem, tomēr dodamies tālāk.
Pavīd
gudra doma, ka šajā dvēseles stāvoklī vieglāk būs braukt pa līkloču
meža takām nekā taisni pa asfaltu. Un, jā, mums jau vēl Abula ieteka
Gaujā jāatrod. Ierīkotā tūristu taka neļauj mežā nomaldīties, atklājam
patiesi skaistas vietas Abula krastos, tajā skaitā Mīlas Ligzdu ar savu
leģendu. Kas teikts leģendā? Nu brauciet un lasiet! Mums to priekšā
izlasīja Jautrite.
Necik tālu vairs nav arī līdz Abula
ietekai Gaujā... dažiem tur rodas kārdinājums nopeldēties. Izmetamies
peldu tērpos un brienam iekšā. Ūdens silts bezgala, laikam tāpēc, ka
dziļākajā vietā tur īsākajam cilvēkam ūdens knapi līdz ceļgaliem. Bet
nirstam, peldam un ļaujamies straumei! Pēc tam gan no plunčāšanās visās
malās salīdušas smiltis, bet mēs kā jau pozitīvi domājoši cilvēki
nesūrojamies un nolemjam izbaudīt fīlingu no pīlinga.
Finišs
Valmierā nupat jau ar roku aizsniedzams, pa ceļam uz turieni kādam
kolēģim samisējas ar bremzēšanu un viņš nodemonstrē iespaidīgu lidojumu
pāri stūrei. Par laimi un kā tiek gudri secināts, pateicoties biezajam
apmatojumam, kritiens ir visai mīksts, un finišā ikviens nonāk sveiks un
vesels! Uztaisām noslēguma sapulcīti, samērāmies ar iedegumiem un atvadāmies līdz nākamajai reizei.
Kopsavilkums:
72 km, 2 peldes, vidēji 2,5 l ūdens un 0,75 l alus uz cilvēku, vairāki
desmiti nogalinātu odu, vairāki simti nenogalinātu odu un laba oma
finišā.
