Tālāk plāns pa taisnāko ceļu doties uz Trikātu. Sākam kratīties pa zemes ceļu un es pāris reizes paspēju skaļi padomāt, ka vajadzētu nenokļūdīties un nejauši neaizbraukt uz Mārsnēniem, kas galīgi nav pa ceļam. Lauku ainavas, putekļi, rudzu lauki, aizraujošas sarunas... un ne čiku, ne grabu, attopamies Mārsnēnos pie veikala "Krustceles". Nu skaisti!
Lai arī karte nebūtu velti ņemta līdzi, beidzot ieskatāmies arī tajā... galu galā, mums ir mērķis nokļūt Brenguļos, nevis attālināties no tiem. Noorientējam kompasus Trikātas virzienā un laižam! Lai arī ceļš ir Latvijas zemes ceļš klasiskais, neripo nemaz tik slikti. Trikātā pirmais darbs ir pikniks un pelde Baznīcas ezerā. Otrais- atrast Rūtiņu kļavu, resnāko kļavu Baltijā. Ja aizmirst visus iepriekš redzētos ozolus un atceras, ka tā ir tikai kļava... tad jā, ir gan iespaidīga. Pie kļavas mēģinām iestādīt arī pāris kolēģes... lai aug dižas!
Vispār jau uz Trikātu braucām galvenokārt pēc vietējā siera, bet pirmajā piegājienā nopērkam vien ūdeni un Rūjienas saldējumus, jo mūs nekur nesagaida milzīga norāde uz "Trikātas siera" firmas veikalu. Toties kartē sameklējam, kur jābrauc uz Atpiļu ozolu- vienu no Latvijas dižozolu top 15 pārstāvjiem. Pamalē ducina pērkons, tāds kā tumšāks mākonis ir izveidojies arī virs mums, bet neko vairāk par divām pilēm no tā nesagaidām. Braucam vēlreiz cauri Trikātas centram un noskaidrojam, kur tad ir siera bode. Tā, izrādās, strādā vien reizi nedēļā un, protams, ne šodien. Daži vairāk vīlušies siera kārotāji veic pārrunas ar sargu un vaicā pēc sūdzību un ierosinājumu grāmatas.
Pēc iepriekš ievāktās informācijas zināms, ka Brenguļos krodziņš gan strādā, tad nu, ne mirkli vairs nekavējoties, traucamies uz turieni. Kārtīgi izpurināmies 12 km pa trepjaino zemes ceļu un sveicam viens otru ar asfalta parādīšanos un Brenguļu zīmes ieraudzīšanu. Metamies pasūtīt kurš gaišo, kurš tumšo alu par latu piecdesmit litrā... zirņi, desas, kāposti, mutantgailenes un līksmība! Nemaz ar tā negribas braukt prom. Bet nu vienā brīdī, uzsējuši mājās palicējiem iepirktās alus mučeles uz bagāžniekiem, tomēr dodamies tālāk.
Pavīd gudra doma, ka šajā dvēseles stāvoklī vieglāk būs braukt pa līkloču meža takām nekā taisni pa asfaltu. Un, jā, mums jau vēl Abula ieteka Gaujā jāatrod. Ierīkotā tūristu taka neļauj mežā nomaldīties, atklājam patiesi skaistas vietas Abula krastos, tajā skaitā Mīlas Ligzdu ar savu leģendu. Kas teikts leģendā? Nu brauciet un lasiet! Mums to priekšā izlasīja Jautrite.
Necik tālu vairs nav arī līdz Abula ietekai Gaujā... dažiem tur rodas kārdinājums nopeldēties. Izmetamies peldu tērpos un brienam iekšā. Ūdens silts bezgala, laikam tāpēc, ka dziļākajā vietā tur īsākajam cilvēkam ūdens knapi līdz ceļgaliem. Bet nirstam, peldam un ļaujamies straumei! Pēc tam gan no plunčāšanās visās malās salīdušas smiltis, bet mēs kā jau pozitīvi domājoši cilvēki nesūrojamies un nolemjam izbaudīt fīlingu no pīlinga.
Finišs Valmierā nupat jau ar roku aizsniedzams, pa ceļam uz turieni kādam kolēģim samisējas ar bremzēšanu un viņš nodemonstrē iespaidīgu lidojumu pāri stūrei. Par laimi un kā tiek gudri secināts, pateicoties biezajam apmatojumam, kritiens ir visai mīksts, un finišā ikviens nonāk sveiks un vesels! Uztaisām noslēguma sapulcīti, samērāmies ar iedegumiem un atvadāmies līdz nākamajai reizei.
Kopsavilkums: 72 km, 2 peldes, vidēji 2,5 l ūdens un 0,75 l alus uz cilvēku, vairāki desmiti nogalinātu odu, vairāki simti nenogalinātu odu un laba oma finišā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru