Divdiennieks pie Usmas un Mordangas ezeriem

snikers

Laika apstākļi mūs nelutina. Uzvelkam mitrumizturīgu apģērbu un brauciens apkārt Usmas ezeram no kempinga Dižāpas sākas lietū. Pirmā apstāšanās ir pie Usmas luterāņu baznīcas Baložkalnā. Neliela, skaista, uzkalniņā celta guļbūves baznīca. Tālāk braucam pa dažādiem mazākiem un pavisam maziņiem meža ceļiem, nedaudz attālinoties no Usmas ezera lejasgala. Brauciens izvēršas par gaileņu medībām. Pāris braucējas nespēj pabraukt garām dzeltenajām sēnītēm, rezultātā uz priekšu virzamies diezgan gausi. Labi, ka lietus ir pārgājis. Nobraucam gar Mežzīles dzirnavu ezeru un Slūjas ezeru. Tālāk garmins mūs ieved Druviņu tīrelī un liek tam braukt cauri, izstaigājam krustām šķērsām un tiekam pie slapjām kājām, bet diemžēl ceļu neatrodam. Griežamies apkārt un par laimi satiekam vīru, kas parāda pareizo ceļu. Tiekam arī pie caurdurtas riepas. Laiks sāk piespiest braukt ātrāk. Amjūdzē piebraucam pie ezera, kur pāri Amjūdzupei redzam Viskūžu salu. Turpinam ceļu un nonākam Usmā. Apskatām moderno Usmas luterāņu baznīcu un ne īpaši iespaidīgo Elku liepu. Piebraucam Elkragam, no kurienes var redzēt Moricssalu. Usmas veikalā tiek iepirkti produkti gaileņu mērces pagatavošanai. Atkal sāk līt lietus. Tagad esam uz asfalta un varam piedot gāzi. Diezgan ātri tiekam līdz Ūdru kalnam un uzkāpjam skatu tornī. Paveras burvīgs skats uz Usmas ezeru un apkārtnes mežiem. Vēl tik mazs gabaliņš un ap deviņiem atgriežamies kempingā. Esam nedaudz izmirkuši, noguruši, bet priecīgi par izdevušos braucienu. Notiek vakariņu gatavošana, kur galvenais ēdiens ir gaileņu mērce. Lai nedaudz sasildītos tiek tukšots dzērveņu uzlējums. Vakars paiet sarunās un malkojot alu. Ap pusnakti dodamies pie miera. Neesmu gan pārliecināts, vai meitenes vēl neaizšāva uz blakus notiekošo ballīti, kaut kā baigi samiegojušās izskatījās no rīta.

Rīts ir skaists, saulains nu riktīgi piemērots riteņošanai. Šodien padomā ir brauciens gar Mordangas ezeriem. Tiekam līdz Kāņciemam, kur nobraucam gar Kalvenes(Līkumu) ezeru. Debesis paliek draudīgi tumšas un dārdina pērkons. Pa ceļam apskatām vēsturisku lauku sētu ar vecām guļbūves ēkām. Tā kā neviena apkārt nav, neiztiekam bez aveņu, upeņu un jāņogu ēšanu. Tālāk braucam uz Mordangu, kur iebraucam Mordangas mācību centrā, kas atrodas starp Mordangas ezeru un Mežezeru(Kāņu ezeru). Tur notiek kaut kāds salidojums. Grupas Klaidonis mūzikas pavadījumā to apskatīt izdodas tik no attāluma. Diezgan plašs, labi kopts īpašums ar dažādiem sporta laukumiem, pirti, viesu māju utt. Tālāk braucam skatīt ezeru Zilonis. Nedaudz apjūkam, bet ar kopīgiem spēkiem atrodam pareizo virzienu un, nobraucot gar Mežmuižas ezeru, trāpam pie Ziloņa. Nav saprašanas, kapēc ezers saucas zilonis, jo ne pēc izskata, ne arī apkārt klīstošus ziloņus nemanījām. Turpinam ceļu uz Rendu. Rendā pirmais ir kroga apmeklēšana, kur tiekam pie soļankas un kafijas. Ēdot notiek vārdu stirkāšanās, gumzīšana un stampāšana pielietošana dažādām situācijām, sanāk diezgan smieklīgi, labi, ka apkārt nebija daudz klausītāju. Pilniem vēderiem tā gausi, miegaini braucam skatīt Īvandes ūdenskritumu. Tas kritums jau ir, bet ūdens tik tāds mazs strautiņš. Pavasarī noteikti būtu citas skats. Aizbraucam uz Rendas baznīcu un nobradājam tikko skaisti nogrābtos celiņus. Tālāk apbraucam apkārt un apskatām neizteiksmīgo Lielrendas muižu. Sākam ceļu atpakaļ uz kempingu un kādā krustojumā ieraugam norādi uz Mežmalas klēti. Esam bijuši nevērīgi, jo klēts atrodas netālu no Ziloņezera, ciematā Ezeri. Pēc nelielas apspriedes braucam skatīt klēti. Izrādās, ka ciematā ir vairākas interesantas guļbūves ēkas. Vēloties nofotografēties pie klēts, saņemam aizrādījumu, ka tas esot privātīpašums. Sāk gāzt lietus un labi, ka ir lieli koki, kur patveramies. Braucam atpakaļ uz kempingu, kur beigās dabūjam pamatīgi izlīt. Tā divu dienu brauciens ir beidzies.

Ir labi būt kopā ar patīkamiem cilvēkiem, skatīt mūsu valsts dabas un cilvēku veidotus jaukumus. Paldies Jums.

kūtrais minējs

... bija dievīga, ļoti relaksējoša nedēļas nogale pie dabas krūts ar sēnēm, ogām, meža smaržu, Usmas ezeru. Man arī sākotnēji šķita, ko tur daudz mežā redzēs - bet atradās arī šķietami bezgalīgajos Usmas mežos dažādi interesanti objekti un objektiņi. Koka apbūves tai pusē tiešām ir daudz. Esmu pārliecināta, ka arī jums būtu paticis!

Jautrite

Ļoti forši izbraukājāmies pa skaistajiem un gaileņu/brūkleņu pilnajiem Usmas mežiem. Sestdien apbraucām apkārt Usmas ezeram. Ļoti daudz laika pavadījām sēņojot un ogojot  (mūs ar kūtro minēju nevarēja dabūt prom no gaileņu vietām. Salasījām veselu kaudzi sēņu vakariņām), sajūsminoties par zaļajām priežu un violetājām viršu audzēm.

Pirms brauciena man nelikās, ka izvērtīsies tik skaists maršruts. Arī apskates objekti bija - mīlīga koka Usmas baznīciņa, Latvijas valsts mežu celts skatu tornis, no kura paveras skats uz Usmu, Moricsalu un dažādiem ragiem.

Svētdien mums bija ezeru tūre garām Mordangas ezeru virknei. Bijām pie ezera ar nosaukumu Zilonis. Apskatījām Īvandes ūdenskritumu Rendā un Mežmuižas koka klēti. Reizēm bija sajūta, ka esam Brīvdabas muzejā, tik skaistas tās vecās koka ēkas.

Paldies snikers par maršrutiem un loģistiku un visiem par kompāniju. Bija veselīgas brīvdienas!

Pa veco Ērgļu dzelzceļu

Jautrite

Pļaviņas-Ērgļi posms pa vietējās nozīmes serpentīniem augšā un ar lielu ātrumu lejā - pusdienas jau ierastajā Ērgļu kafejnīcā, kas strādā 00-24 - 1. stacija Ērgļi, joprojām labi saglabājusies, šķiet, ka pēdējais slēpotāju vilciens vēl nesen kā kursējis, 97 km no Rīgas, līnija atklāta 1937. gadā – no Roplaiņu stacijas pāri palicis tikai perons un daži soliņi, šeit es tieku pie trofejas (milzīgas naglas), kas tiek vadāta līdzi un atvesta līdz pat pašai Rīgai – Baltavas stacijā ir gan perons, gan uzraksts – Līčupē perons aizaudzis ar garu zāli – Taurupē stacijas māja bez uzraksta – Plāterē teju nekas – Plaužu ezerā atsvaidzinoša pelde izkarsušajiem ķermeņiem, pikniks un kārdinoša doma pavadīt atlikušo dienas daļu tepat – Ķeipenes stacija ar S. Eizenšteina komunikāciju centru, instalācijām un drausmīgu karstumu un šļauganumu, saldējums vietējā veikaliņā un jautras diskusijas ar vietējiem personāžiem par mūsu peldkostīmiem, milzīga dundura kodums manā plecā – Vatrāne ar peronu un soliņu – Kastrānes stacija ar peronu un milzīgu žagaru kaudzi – Suntaži ar visai labi saglabājušos stacija ēku, vilšanās par slēgto kafejnīcu un palikšanu bez ilgi cerētās kafijas, fotosesija pie Suntažu muižas, laiskošanās – Sidgundas stacija ar uzrakstu un sirsnīgu vietējo sievieti, kura iznesa mums sasaldētu bērzu sula, kas turpmāk mums lija iekšā aumaļām un labi atvēsināja – Kārde ar izdrupušu perona malu – Augšciems ar vareni lielu stacijas māju, grilu un dažādiem sēžamajiem – Remīne ar peronu un žagaru čupu – vispār jau lēnām sāk apnikt braukt – Kangaru stacija ar divstāvu māju nedaudz līdzīgu Augšciema stacijai – Bajāri ar saskumušu soliņu – Ķivuļi ar uzrakstu un netālu sēdošiem vietējiem, kuri, mūs ieraudzījuši, savā starpā apspriež, ka stacijas nosaukuma uzrakstu vajadzētu demontēt – Jauncekule un Cekule nekas nozīmīgs – Pie Sauriešu stacijas sākas visādi sliežu ceļi un tālāk braukt līdz Rīgai nav īsti iespējams – lidojums kosmiskā ātrumā uz Salaspili, lai ar pēdējo vilcienu sasniegtu Rīgu un nebūtu zvans draugam ar lūgumu pēc evakuatora
Dzelzceļš demontēts 2009. gadā.