PZ
Tradicionālais Velomafijas Adventes pārgājiens Ziemassvētku tematikas kostīmos. Iesildoties pakāpelējam pa Braslas ūdenkrātuves malā izvietoto Aņītes iezi. Tad veicam dažus bīstamus manevrus, lai tiktu garām zivjaudzētavas teritorijai, un nokļūstam uz takas, pa kuru soļojot sajūsmināmies, kā viens pēc otra atklājas viens par otru skaistāki ieži Braslas upes krastos. Pēdējais sarakstā ir Buļu iezis, kur tiek noraidīts priekšlikums šķērsot upi un paviesoties Adamaiša (laupītāju bandas, kas slēpusies šajā alā, vadoņa vārdā nosauktajā
alā. Pie Dravaskalnu upītes griežamies nost no Braslas un mēģinam
izorientēties no meža un trāpīt uz ceļa, kas aizvestu līdz Launaga
iezim. Pie tā neizdodas atrast nevienu pašu nematofikusa gabalu, toties,
pat īpaši nemeklējot, nonākam pie gana lielas alas ieejas. Tie, kas
bija dziļāk, stāsta, ka tur esot bijs jauki. Pēc pusdienu pauzes izmetam
nelielu, viltīgu loku ieža pakājē un dodamies Draņķupītes virzienā. Tā
izrādās gandrīz aizsalusi un iztur pat lēcienu fotosesiju. Nākamā
pietura Gūdu klintis. Iespaidīgas! Ūdenstūristi no Gaujas puses
visticamāk redz tikai daļu no ieža, bet nostāk no upes mežā slienas
plata, augsta smilšakmens siena, kurā šajā gadalaikā bija izveidojušies
arī leduskritumi. Klintis turpinās arī tālāk un vienā brīdī slienas
abpus strautam, veidojot kanjonu, kurā apjūsmojam mazākus, bet arī
glītus ledus veidojumus. Šī bija pēdējā vieta, ko vajadzēja sasniegt
gaismā, kas arī izdevās. Krēslas stundā tiekam ārā no meža, uz ceļa
ieturam launagu, uzkrājot spēkus gājienam, lai "savienotu vadiņus". 
Drīz klāt arī tumsa, 7 cilvēku kompānijai ir divi lukturīši, Kristīnes
jaudīgais mobilais, mazliet ieplīsusi karte un plāns atrast īsāko ceļu
līdz finišam. Ar pavisam nelieliem līkločiem tas arī izdodas. Pa vidam
atceramies, ka jānodedzina līdzi paņemtās svecītes, izbrāķējam dažas
egles, bet, ieraugot vienu krāšņi aizsalušu peļķi, nolemjam svecītes
dedzināt uz tās. Nodziedam "O, Tannenbaum", sirdīs ielīst Ziemasvētku
miers, un visai drīz jau dzirdamas vispirms šosejas skaņas, pēc tam
ieraugāmas krodziņa "Zandarts" ugunis un vēl pēc mirkļa jau sēžam
siltumā un mielojamies ar godam nopelnītām vakariņām.
Normunds O.
Pārgājiens pa zināmām (no startiem "Līdzsvarā" un "Meridiānā") un nezināmām vietām gar Braslu un Gauju. Daudz iežu, jāatzīst, ka diezgan iespaidīgi. Daudz reljefa, mērēnā daudzumā brikšņi un sasaluši dubļi. Minipusdienas mednieku tornī. Karstvīns. Pie Slūņu ieža varēju gremdēties atmiņās, kā pirms gada tur laidāmies lejā pa trosēm
Savukārt kanjonā pie Gaujas varēju atcerēties, kā pirms dažiem mēnešiem
"Meridiānā "jaunības dullumā aizelsies līdu augšā pa stāvām klintīm,
kamēr viena kundze labākajos gados (īstenībā pat vecāka ) mierīgi apgāja apkārt pa kanjonu un pie nākamā KP bija pirmā Divi iespaidīgākie objekti bija: Launaga ieža ala (te ir interesants rakstiņš: http://sludinajumi.la.lv/index.php)
un Gūdu klints daļa, kur tūristi parasti nenonāk, ar ledus
ūdenskritumu. Ala pārsteidza ar savu apjomu. Sirdī noteikti neesmu
speleologs (nepatīk šauri caurumi
), taču šo alu izpētīju kārtīgi. Bet ne līdz galam - vienā pusē bija
šaura eja, pa kuru, iespējams, varēja tikt vēl kādā lielākā telpā, bet
otra pusē varēja mēģināt izspraukties pa strautiņa gultni līdz Gaujai.
Ala bija apdzīvota - trīs sikspārņi, vairaki desmiti oranži rozā tauriņu
un ļoti daudz odu
Jau pieminēto Gūdu klints klasisko daļu aplūkojām no augšas, bet ielokā
un kokos paslēpto no apakšas, ejot gar pašu ieža malu. Ledus
ūdenskritums ar krāšņām lāstekām. Arī kanjonā bija dažas interesantas
lāstekas. Vienu meitenes savām vajadzībām pat gribēja vest līdzi uz
Rīgu, tomēr beigās sakautrējās un atstāja to kā dekoru krodziņa
"Zandarts" pagalmā, kur pēc finiša ieturējām gardu maltīti. Pēdējie 5-6
km jau pa tumsu, ar diezgan sarežģītu navigāciju pusizjukušā Jāņa sētas
kartē. Pa ceļam uz aizsalušas meža peļķes ar svecīšu aizdegšanu un
dziesmu par "tanenbaumu" (es atļāvos nedziedāt, jo nevēlējos sabojāt
lielisko skanējumu :)) ) atzīmējām Otro Adventi.
Tradicionālais Velomafijas Adventes pārgājiens Ziemassvētku tematikas kostīmos. Iesildoties pakāpelējam pa Braslas ūdenkrātuves malā izvietoto Aņītes iezi. Tad veicam dažus bīstamus manevrus, lai tiktu garām zivjaudzētavas teritorijai, un nokļūstam uz takas, pa kuru soļojot sajūsmināmies, kā viens pēc otra atklājas viens par otru skaistāki ieži Braslas upes krastos. Pēdējais sarakstā ir Buļu iezis, kur tiek noraidīts priekšlikums šķērsot upi un paviesoties Adamaiša (laupītāju bandas, kas slēpusies šajā alā, vadoņa vārdā nosauktajā
alā. Pie Dravaskalnu upītes griežamies nost no Braslas un mēģinam
izorientēties no meža un trāpīt uz ceļa, kas aizvestu līdz Launaga
iezim. Pie tā neizdodas atrast nevienu pašu nematofikusa gabalu, toties,
pat īpaši nemeklējot, nonākam pie gana lielas alas ieejas. Tie, kas
bija dziļāk, stāsta, ka tur esot bijs jauki. Pēc pusdienu pauzes izmetam
nelielu, viltīgu loku ieža pakājē un dodamies Draņķupītes virzienā. Tā
izrādās gandrīz aizsalusi un iztur pat lēcienu fotosesiju. Nākamā
pietura Gūdu klintis. Iespaidīgas! Ūdenstūristi no Gaujas puses
visticamāk redz tikai daļu no ieža, bet nostāk no upes mežā slienas
plata, augsta smilšakmens siena, kurā šajā gadalaikā bija izveidojušies
arī leduskritumi. Klintis turpinās arī tālāk un vienā brīdī slienas
abpus strautam, veidojot kanjonu, kurā apjūsmojam mazākus, bet arī
glītus ledus veidojumus. Šī bija pēdējā vieta, ko vajadzēja sasniegt
gaismā, kas arī izdevās. Krēslas stundā tiekam ārā no meža, uz ceļa
ieturam launagu, uzkrājot spēkus gājienam, lai "savienotu vadiņus".
Drīz klāt arī tumsa, 7 cilvēku kompānijai ir divi lukturīši, Kristīnes
jaudīgais mobilais, mazliet ieplīsusi karte un plāns atrast īsāko ceļu
līdz finišam. Ar pavisam nelieliem līkločiem tas arī izdodas. Pa vidam
atceramies, ka jānodedzina līdzi paņemtās svecītes, izbrāķējam dažas
egles, bet, ieraugot vienu krāšņi aizsalušu peļķi, nolemjam svecītes
dedzināt uz tās. Nodziedam "O, Tannenbaum", sirdīs ielīst Ziemasvētku
miers, un visai drīz jau dzirdamas vispirms šosejas skaņas, pēc tam
ieraugāmas krodziņa "Zandarts" ugunis un vēl pēc mirkļa jau sēžam
siltumā un mielojamies ar godam nopelnītām vakariņām.Normunds O.
Pārgājiens pa zināmām (no startiem "Līdzsvarā" un "Meridiānā") un nezināmām vietām gar Braslu un Gauju. Daudz iežu, jāatzīst, ka diezgan iespaidīgi. Daudz reljefa, mērēnā daudzumā brikšņi un sasaluši dubļi. Minipusdienas mednieku tornī. Karstvīns. Pie Slūņu ieža varēju gremdēties atmiņās, kā pirms gada tur laidāmies lejā pa trosēm
Savukārt kanjonā pie Gaujas varēju atcerēties, kā pirms dažiem mēnešiem
"Meridiānā "jaunības dullumā aizelsies līdu augšā pa stāvām klintīm,
kamēr viena kundze labākajos gados (īstenībā pat vecāka ) mierīgi apgāja apkārt pa kanjonu un pie nākamā KP bija pirmā Divi iespaidīgākie objekti bija: Launaga ieža ala (te ir interesants rakstiņš: http://sludinajumi.la.lv/index.php)
un Gūdu klints daļa, kur tūristi parasti nenonāk, ar ledus
ūdenskritumu. Ala pārsteidza ar savu apjomu. Sirdī noteikti neesmu
speleologs (nepatīk šauri caurumi
), taču šo alu izpētīju kārtīgi. Bet ne līdz galam - vienā pusē bija
šaura eja, pa kuru, iespējams, varēja tikt vēl kādā lielākā telpā, bet
otra pusē varēja mēģināt izspraukties pa strautiņa gultni līdz Gaujai.
Ala bija apdzīvota - trīs sikspārņi, vairaki desmiti oranži rozā tauriņu
un ļoti daudz odu
Jau pieminēto Gūdu klints klasisko daļu aplūkojām no augšas, bet ielokā
un kokos paslēpto no apakšas, ejot gar pašu ieža malu. Ledus
ūdenskritums ar krāšņām lāstekām. Arī kanjonā bija dažas interesantas
lāstekas. Vienu meitenes savām vajadzībām pat gribēja vest līdzi uz
Rīgu, tomēr beigās sakautrējās un atstāja to kā dekoru krodziņa
"Zandarts" pagalmā, kur pēc finiša ieturējām gardu maltīti. Pēdējie 5-6
km jau pa tumsu, ar diezgan sarežģītu navigāciju pusizjukušā Jāņa sētas
kartē. Pa ceļam uz aizsalušas meža peļķes ar svecīšu aizdegšanu un
dziesmu par "tanenbaumu" (es atļāvos nedziedāt, jo nevēlējos sabojāt
lielisko skanējumu :)) ) atzīmējām Otro Adventi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru