Pārgājiens gar Strīķupi

Vējainais un slapjais pārgājiens ar Velomafiju, meklējot Ziemassvētku sajūtas. Pielekšu mājas-kā no pasakas skaists meža celiņš ar ķērpjiem, sūnām un citiem skaistiem zaļumiem gar malām-nedaudz uz priekšu sākas mūsu augšā lejā-mīlīgā, līčločainā Strīķupīte-pikniks ar gardo "firmas" karstvīnu un piparkūkām pie Kalējalas-skaistais Nebraukšu iezis ar alu un milzīgu arku, zem kuras varētu patverties sliktos laikapstākļos, kā arī romantiski nakšņot-Patkula ala ar plašajām zālēm-lietus un dubļi gar Vaidavas ezeru-Vaidavas plaisala-vakariņas skaisti izdekorētajā un siltajā Mazajā Ansī.
Pēcpusdienā tik lietains, ka pat eglīti nesanāca izrotāt un svecītes aizdedzināt. Daba mežā tik skaista ar saviem sulīgi zaļajiem sūnu paklājiem. Bet nekas neliecina, ka tuvojas ziemas saulgrieži.

Jautrite 

Adventes pārgājiens. Sākumā ar savām rūķu un zaķu cepurēm naski kāpelējām uz augšu uz leju pa Strīķupītes stāvajiem krastiem. Zaļas, mīkstas sūnas un gleznaini līčloči. Es vienmēr esmu sajūsmā par tādām mazajām upītēm. Vienā līkumā atradām vietu kur varētu rīkot romantiskus koncertus - klinšu ielokā bija zaļa vecupe, un neliela, plakana saliņa. Pie Kalējalas nogaršojām lielisko Baibas brūvēto karstvīnu . Un tālāk, Strīķupītes kreisajā krastā Nebraukšu iezis - prāva un omulīga niša ar smalku smilšu pamatu. Tā vien gribējās te palikt ilgāk, te varētu pat pārnakšņot. Tad izstaigājāmies pa Patkula alas plašajām zālēm. Biju pilnīgi aizmirsusi, ka pirms gadiem jau esmu te bijusi. Pa laikam pamanījām interesantas un arvien askētiskākas egles, kas būtu piemērotas rotāšanai. Bet tā arī neizrotājām un svecītes neaizdezinājām, jo sāka līņāt un nepārtrauca līdz pat finišam. Beigās ilgi bridām pa Vaidavas ezera malas pielijušajiem brikšņiem līdz Vaidavas plaisalai. Arī skaista, bet viss tik slapjš, negribas kavēties, ašā solī ejam uz Mazo Ansi un tur siltumā omulīgi lokam iekšā karbonādes.

viens 

Velomafijas tradicionālais adventes laika pārgājiens. Ejam gar Strīķupi (Vaidavu). Sākums pie tās ietekas Gaujā. Lai arī blakus iet labs meža ceļš (kur pavasarī brauksim ar riteni), izvēlamies pakāpelēt pa krastu tuvāk upei. Tur mežs glīta sūnu paklāja izklāts. Kādā attekas līkumā atrodam bezvārda klinti. Pietiekami liela gan, lai būtu pelnījusi vārdu un varbūt pat nelielu koncertzāli iepretim uz saliņas. Pie Kalēja alas sabūvētas jaunas trepes un platformas, bet alām priekšā sēta. Pār tiltu pārejam Strīķupes otrā krastā un meklējam Nebraukšu iezi un alu. Par laimi, ūdens līmenis nebija augsts un varējām nokāpt pie ieža un alas ieejas. Tur tāda romantiska niša, skaista ainava un miers, rodas doma, ka te varētu braukt pārnakšņot. Tālāk dodamies uz Stoķu - Līgotāju klintīm. Tur Patkula ala. Gana liela ieeja un iekšā tādi plašumi! Rudīte mūs pārsteidz paziņojot, ka te taču pirms dažiem gadiem velobraucienā jau reiz bijām. Man tas galīgi bija izkritis no prāta un, ja citas tā brauciena epizodes atceros, tad šīs alas apmeklējumu nu nekādi ne. Tālāk pa ceļu aizsoļojam līdz Vaidavas ezeram, ejam gar pašu krastu, bet nu tur galīgi nav forša pasaiga. Brikšņi un slapjumi. Puskrēslā tā arī neieraugām, kur varētu būt Kužu ala, bet nepadodamies, brienam gar krastu un nelielo iezi ar Vaidavas plaisalu tomēr atrodam. Krastvīns tur gan paliek neizdzerts un svecītes nededzinātas, jo jau kādu laiku līst lietus, kas galīgi nevedina uz Ziemassvētku gaidīšanas izdarībām. Labāk ātrāk uz Mazo Ansi, kur siltums, ēdiens un omulība. 

PZ

 

Velomafijas 7 gadu jubileja

Velomafijas jubilejas brauciens. Alberta dīķu Gastronomā aizrunājām laivu un ripinājām Zaķumuižas virzienā. Sākumā tik daudz to dīķu pa abām ceļa pusēm. Skaisti! Un gulbju ģimenes un kazas, un arī vāveri redzējām :) Bija labi, stingri meža celiņi, pa brīdim koši violeti viršu placīši, Šķērsojām vairākas upes, parunājām ar vietējo iedzīvotāju, piknikojām pie Zaķumuižas zaķiem, tad bija viens dakārveidīgais posms, govju ganāmpulks, pelde Asaru ezerā, neliels smidzeklis pie Langstiņu ezera un tad pa veloceliņu liecam atpakaļ uz Alberta dīķiem. Ieņemam lielāko laivu un sākas īstās svinības. Šampanietis no kristāla glāzēm un torte, un 7 svecītes, un dienvidu augļi, un airi, un zivju murds, un ūdensrozes. Romantiski :)

Nakts Randu pļavās

Spontāni saorganizējusies kopīga nakšņošana Randu pļavu skatu tornī. Turpceļš ar dažādiem transporta līdzekļiem pa dažādiem maršrutiem,  kopīgas vakariņas krodziņā "Robeža" Ainažos, īsa pastaiga pa Randu pļavu taku/laipu līdz putnu vērošanas tornim. Siltajā vasaras vakarā vērojām gan putnus, gan saulrietu, gan krītošās zvaigznes. No rīta kopīgas brokastis Salacgrīvā un atkal dodamies katra savās gaitās.

Nedēļas nogale Ziemeļvidzemē

1. diena.  ~30 km

Jautrite: Ātrs miniens Valmiera-Burtnieki (patīkami atkal būt pie Burtnieku koka uzraksta)-spocīgā baltā Burtnieku baznīca un puspilnmēness-mūsu šīs nakts 6 zvaigžņu viesnīca Silzemnieku putnu vērošanas tornī un nelielas vārda dienas svinības ar vīnu, šampanieti un Cielaviņām-nakšņošana guļammaisos un folijā (laukā tikai starp +6C un +9C).

viens: Izkāpjam no vilciena un minamies līdz Burtniekiem. Paliek arvien vēsāks, sola aukstu nakti, bet mums nakšņošana bez telts vaļējā putnu vērošanas tornī. Pamazām krēslo, Burtnieku ezeram tik īpatnēji zila krāsa. Ēdam kūkas, svinam Kristīnes:))  

PZ: Velomafijas mini daudzdiennieks. Starts jau pavēlā vakara stundā Valmierā. Pa asfaltiņu ripinām Burtnieku virzienā. Tur pusmēness gaismā pozējam uz Burtnieku zīmes, papriecājamies par skaisto ainavu ar baznīcu un mēnesi, un mākoņiem, kas izskatās kā kalni. Izgaismojušās ar lampiņām, aizminam līdz Silzemnieku putnu vērošanas tornim Burtnieku ezera krastā. Tur otrajā stāvā iekārtojam nometni, drusku pasvinamies ar kūkām un vīnu, tad tinamies guļammaisos, folija segās un liekamies uz auss.

Starts Valmieras stacijā

Burtnieku baznīca

Silzemnieku putnu vērošanas tornis

2. diena. ~96 km

Jautrite: Mazliet vēss, nedaudz vējains, bet saulains rīts ar brokastīm Silzemnieku putnu vērošanas tornī-Burtnieku ezera stāvkrasts-varenais Dambju ozols-aukstā zupa pie zirgu pasta stacijas Rencēnos-melleņu pauze mežā-Oleru purva taka ar koka torni galā-Oleru muiža-tilts pār Oļu-ķimeņu lauki-Naukšēnu muiža ar skaistajām ziedu dobēm un pusdienas Rūjas kūrmājā-pēcpusdienas kafija ar saldējumu Rūjienā-brūnīgi sarkanais Ķoņu dzirnavu komplekss-lielākais drumlins Latvijā Ķoņu kalns un akmeņu izziņas taka-Virķēnu muiža-Idus-super labais asfalts pa ceļam uz Mazsalacu-vakariņas ar vīnu Skaņākalna dabas parkā pie Eņģeļu klints-nakšņošana Mazsalacas vidusskolas latviešu valodas klasē.

viens:  Saulains rīts putnu tornī. Kaut arī bija zem 10grādiem, guļammaisā bez telts auksti nebija. Drusku iekožam, ap deviņiem jau braucam uz Burtnieku baznīcu, stāvkrastu, tur interesanti Vecie kapi, tad dižozols ar spēcīgām saknēm. Rencēnos Pasta māja. Tad Oleru purva taka un skatu tornis. Ļoti skaistās Oleru muižas saimnieks mūs uzaicina uz koncertu un mēģina salabot Jautrites velo. Tad pa nejauku granteni uz Naukšēniem. Bet toties ceļmalās smuki griķu, cūku pupu, un ķimeņu lauki. Cilvēku muzejs slēgts, bet muižas pagalms tik koši puķaini ziedošs, paēdam bijušajā spirta brūzī. Rūjienā kafija ar saldējumu starp malkas grēdām. Tad Ķoņu dzirnavas. Un minamies augšā Latvijas augstākajā drumlinā:) Tur koncerts un akmeņu izziņas taka. Un tad pa ļoti ātru asfaltiņu līdz Mazsalacai. Skolas simnieks papukst un iedod mums atslēgas un mēs vēl paspējam pirms tumsas izdzert vīnu pie Eņģeļu klints. Un Jautrīte savāc liepziedus un mēs ar Baibu izjūtam centrbēdzes spēku Pīles karuselī :))

PZ: Rīts putnu tornī uzaust saulains, bet arī diezgan vējains. Tāpēc uz izbraukšanu sataisāmies visai ātri. Izstaigājot cauri Vecajiem kapiem, nonākam pie Burtnieku ezera stāvkrasta, no kura paveras skats uz Burtnieku ezera pļavām. Tad aizminam līdz Dambju dižozolam - septītajam resnākajam Latvijā, bet mērījumi rādot, ka tas vēl turpina resnēt. Tad gar sakoptām lauku sētām un tīrumiem dodamies uz Rencēniem, kur ceram dabūt rīta kafiju. Rencēni ar zirgu pasta staciju ir, kafijas nav. Nu neko, kafijošanu atliekam līdz Naukšēniem. Pirms tam gan vēl jāiebrauc Oleros. Pa ceļam mežā uzēdam mellenes un tad piestājam pie Oleru purva, par kuru kāda leģenda stāsta, ka barons, pēc tam kad viņa meita un kalps ezerā noslīcinājušies, licis ezeru nosusināt un solījies, ka pēc pāris gadiem ezera vietā būšot rožu dārzs. Rožu dārzu gan nemanījām, bet tur ir neliela dabas taka/laipa, kuras galā skatu platforma. Spriežam, ka šī arī būtu lieliska vieta nakšņošanai, tur purvā vēl tik kluss, smaržīgs un vispār romantiski. Gandrīz vai sākam kalt plānus par maršruta maiņu, lai nakti pārlaistu te. :) Tālāk Oleru muiža, kas mūs tiešām pārsteidz. Tā tiek atjaunota, dārzs ar paviljonu, baltām šūpolēm un liels ozols pagalmā. Un saimnieks mūs aicina vakarā uz klavieru kvarteta koncertu. Vai tad tiešām būs maršruts jāmaina? :) Bet nu tomēr šķērsojam Oļu un ripojam uz Naukšēniem. Tur skaista muiža ar strūklaku parciņā un vistas kraukšķis pusdienās "Rūjas Nārās". Kafijošanu atkal pārceļam, tagad līdz Rūjienai, jo tur pie kafijas labi iederēsies vietējais saldējums. Pēc pasēdēšanas pie kafejnīcas malkas šķūņa gar Tālavas taurētāja milzu pieminekli dodamies uz Ķoņu dzirnavām. Kam neliela pastaiga pa teritoriju, kam šūpošanās, kam pakomunicēšana ar suni. Varam doties tālāk. Un augstāk. Jo Ķoņu kalns tiek uzskatīts par augstāko drumlinu Latvijā un pat Austrumeiropā. Izrādās, šodien tur pašā augšā tiek svinēti Ķoņu kalna svētki. Sporta spēles jau beigušās, notiek koncerts, bet vēlāk būšot zaļumballe. Turpat blakus karjerā ierīkota akmens izziņas taka. Skanot mūzikai no estrādes, aplūkojam stendus un mēģinām sazīmēt akmeņus, kuriem visādi sarežģīti nosaukumi. Bet arī šī jaukā vieta reiz jāpamet. Braucam prom no Ķoņu kalna šosejas virzienā. Rūjienas - Mazsalacas šoseja izrādās īsts saldais ēdiens, tik gluda un līdzena, ripo labi, un ātri vien esam šīs dienas galapunktā. Mazsalacas vidusskolas saimniecības pārzinis mūs iekārto latviešu valodas kabinetā, sarunā ar saimniecēm, ka no rīta dabūsim brokastis skolas kopgaldā (tur tiks barots deju kolektīvs) un uz nakti atstāj mūs par galvenajām skolā. Atstājam mantas, paņemam līdzi vakariņas un braucam uz Skaņākalna parku. Tur pie Eņģeļu alas iestiprināmies un tālāk pa taku, aplūkojot visādus objektus un atkal jau klausoties mūziku no estrādes (jo tur  arī zaļumballe), dodamies līdz pašam Skaņajam kalnam. Protams, ka tur notiek sabļaustīšanās ar atbalsi. Tiek vākti arī liepziedi, spēlēts koka mūzikas instruments un šūpināta laiva. Atceļā uz skolu vēl pagriežamies Pīles karuselī. Diena bijusi gara un laiks jau iekārtoties uz klases grīdas naktsmieram.

Silzemnieku skatu tornis

Burtnieka ezers

Rencēni

Oleru muiža

Oleru muiža

Naukšēnu muiža

Ķoņu dzirnavas

3. diena. ~75 km

Jautrite:  Mazsalaca-Vecate un Salacas izteka no Burtnieku ezera-balto stārķu kolonija-pikniks Matīšu koka paviljonā-Ozolmuiža un fotogrāfēšanās ar vietējiem jauniešiem-Dikļu baznīca, Neikenkalna estrāde, mācītājmuiža un pikniks pie Dikļu pils-brauciens stāvajā Zilajā kalnā-Valmiera.

viens: Brokastis skolas kopgaldā, līkums pa Mazsalacu, baznīca, Vecatē Salacas izteka. Kolosāls Mežakaķis. Man noteikti jāmācās staigāšana pa virvi :)) Pretvējš. Smuki rindiņā braucam līdz stārķu kolonijai. Ligzdas sabūvētas žuburainu lapegļu zaru žāklēs un paši stārķi mums par godu kārtīgi uzklabina:) Matīšos paviljons gandrīz kā baznīcas tornis, uzēdam. Tad gabaliņš pa diezgan nejauku granteni, kas drīz vien pārvēršas ļoti smukā celiņā. Paplukusi bet šarmanta Ozolmuiža, foto ar 2 puišiem, ideja, ka fotogrāfēšanos ar vietējiem ļaudīm vajadzētu ieviest par tradīciju. Dikļi, kolosāla estrāde, mirguļojoši mūzikas instrumenti, tad muiža, šūpuļtīkli, lezbiešu kāzu foto:)), drusku sāk smīlāt. Minam uz Zilo kalnu. Stāvs! Augšā dūmus kūpina vietējais šamanis. Un minam uz Valmieru. Esam ļoti laicīgi, knakstamies kafejnīcā gaidām vilcienu.

PZ: Skolas ēdnīcā pabrokastojam ar auzu putru, desām, biezpienu, solītā gurķa gan nav. Bet sanāk sataisīt maizītes, ko paņemt līdzi. Izmetam līkumu pa Mazsalacu un dodamies atkal Burtnieka ezera virzienā. šoreiz uz tā ziemeļgalu, no kura iztek Salaca. Vecatē patrenējam līdzsvaru Mežakaķī. Braucam tālāk. Šodien grūti, jo visu laiku spēcīgs pret/sānvējš, no kura īsti nevar noslēpties arī aiz citu mugurām. Starp Vecati un Matīšiem šosejas malā lapegļu alejā atrodas Eiropā vistālāk uz ziemeļiem esošā balto stārķu kolonija. Stārķi iekārtojušies eglēs vairākos stāvos un, kamēr tos aplūkojam un fotografējam, kārtīgi mums uzklabina. Nākamā pietura Matīši. Tur centrā pie baznīcas glīts paviljons, laba vieta, kur apēst sataisītās pusdienu maizītes un iedzert turpat blakus veikalā nopērkamo kārtīgo kafiju. Enerģija jāatjauno, jo tā pretvējā ļoti jūtami tērējas. Aiz Matīšiem griežamies nost no šosejas un pa granteni dodamies Ozolmuižas virzienā. Sākumā baisa trepe, pret vēju arī esam iegriezušās tieši pretī. Bet drīz vien mežā paliek gan gludāks, gan mierīgāks un var izbaudīt lauku romantiku. Parādās mazi, ainaviski kalniņi. Ozolmuiža, kurā šobrīd ir skola, tāda diezgan noplukusi, bet tur apbrīnu par to, ka tagad mīsimies vēl līdz pašai Valmierai, mums izsaka pāris diezgan jau "mīksti" vietējie jaunieši. Kopā nofotografējamies. :) Gar Budenbroku ceļš aizved uz Dikļiem. Aizbraucam līdz baznīcai, pa pļavas taciņu līdz mācītājmājai. Un līdz estrādei Neikenkalnā. Tur nu gan ir skaisti! Milzīgas vēja zvanu ērģeles, amfiteātris kalna nogāzē, skatuve Mazbriedes upes krastā. Kādu laiku tur pakavējamies. Tad uz Dikļu pili, tur neliels pikniks, top lesbiešu kāzu foto un uznāk lietus. Savelkam lietus jakas un pončo un minamies Valmieras virzienā. Vējš purina pončo, apakšā sutīgs, lietus jau arī nav tik auksts, ka stājos malā un lieku to plēvi uz bagāžnieka, cik tad vairs līdz finišam. Pa ceļam vēl uzminamies Zilākalna virsotnē. Tur bārdains vīrs kaut ko svilina ugunskurā un aicina mūs doties mežā aplūkot īpašos akmeņus. Tomēr šoreiz atturamies, no apakšas aplūkojam augsto skatu torni, kurā būtu gribējies uzkāpt, un laižamies lejā pa kalnu. Ceļā līdz Valmierai mums beidzot pavējš un ļoti ātri esam galā. 

Mazsalaca

Ozolmuiža

Neikenkalna estrāde Dikļos

 

Valmiera - Limbaži - Sigulda

viens: Mans pirmais šīsvasaras velomafijas izbrauciens :) Valmierā Gaujmalas taka gar krācītēm un pilsdrupas un celiņš gar dīķi, tad Kokmuižas pils un labi, ka nepabraucām garām Augstrozes pilsdrupām. Tad smuks lauku celiņš, aitas un Augstrozes baznīciņa, muižas paliekas un resns ozols. Saldējums sēžot uz baznīcas mūra Umurgā. Limbaži, ugunsdzēsēju tornis un pusdienas pēc kurām Gaidim uzreiz ļoti uzlabojās oma :) Pēc tam Lielezera taka un pludmale un raiti minām līdz Igatei, tur treniņi squattingā :)Tad Vidriži, mazais celiņš gar dīķi un uz māju.

Tantrix: Pirmais šosezon brauciens Velomafijas kompānijā un pirmais izbrauciens arī šosezon. Viienkārši lielisks brauciens lieliskā kompānijā. Paldies, Comrades! :)

snikers: Bija daudz interesantu vietu, bet visvairāk patika Limbaži, sevišķi ezers un ugunsdzēsēju depo. Paldies visiem dalībniekiem. 

PZ: Aizvizinājāmies ar vilcienu līdz Valmierai, daži līkloči pa turieni. Pa ceļam Kocēnos apskatījām atjaunoto (darbi vēl notiek) Kokmuižas ēku ar sfērisko saules pulksteni pagalmā. Tad pa asfaltiņu Limbažu virzienā. Sākumā tik labi ripoja, ka sāka likties, ka varbūt spēšu pieveikt visu plānoto maršrutu. Augstrozē uzkāpām kalnā uz pilsdrupām, bet pie baznīcas sanāca pārpratums. Tuvojamies un redzam, ka celiņam abās pusēs izkārtotas melnbaltas lentītes. Skumīgi, kādu bērēs, tā nospriežam. Jocīgāk palika ieraugot, ka turpat blakus šūpoles rotātas ar tādām pašām lentām. Drīz vien arī pie darbinieces noskaidrojam, ka tomēr paredzētas kāzas, un melnās lentes tuvumā izrādās zilas esam. Tikām arī baznīcu paskatīties no iekšpuses. Iebraucam Umurgā pēc saldējuma, kuru notiesājam sasēduši uz turienes baznīcas mūra sētas. Drīz jau klāt arī Limbaži. Tur centrālais objekts vecais ugunsdzēsēju depo, kur jāuzkāpj tornītī ar stikla grīdām (mums pastāstīja atgadījumu, ka to stiklu sanācis arī saplēst!). Ar vecām ugunsdzēsēju ķiverēm galvās papozējam arī restaurētā ugunsdzēsēju auto, pat bākuguns tiek ieslēgta. Tā kā tomēr otrajā ceļa pusē ritenis pats vairs nenesās uz priekšu, izdomāju, ka īsināšu vien savu maršrutu, nobraucot posmu ar autobusu. Pusdienojot arī Agita tomēr nolemj izmantot autobusa pakalpojumus. Šoferis nav sajūsmā, ka gribam pārvadāt neizjauktus, neiepakotus riteņus, pukojas uz kases tanti, kas man teica, ka problēmu nebūšot, stāsta par MK noteikumiem, bet nu beigās jau vellapēdi tiek bagāžas nodalījumā un dodamies. utobuss līdz Siguldai neiet, tāpēc kāpju ārā Raganā. Vēlreiz paklausos šofera lekciju par velo pārvadāšanu, bet šoreiz jau tādā pozitīvākā gaisotnē. Varbūt ne pārāk ātri, bet itin raiti tieku līdz Turaidai, sen nebaudīts nobrauciens no Turaidnieka un sen (kopš pēdējā Vienības brauciena) neveikts brauciens Siguldniekā.

Valmiera

Kokmuiža (Kocēni)

Augstrozes pilsdrupas

Pie Augstrozes baznīcas

Limbažu Kristus Apskaidrošanas baznīca

Limbažu vecais ugunsdzēsēju depo

Vidriži