Pārgājiens gar Strīķupi

Vējainais un slapjais pārgājiens ar Velomafiju, meklējot Ziemassvētku sajūtas. Pielekšu mājas-kā no pasakas skaists meža celiņš ar ķērpjiem, sūnām un citiem skaistiem zaļumiem gar malām-nedaudz uz priekšu sākas mūsu augšā lejā-mīlīgā, līčločainā Strīķupīte-pikniks ar gardo "firmas" karstvīnu un piparkūkām pie Kalējalas-skaistais Nebraukšu iezis ar alu un milzīgu arku, zem kuras varētu patverties sliktos laikapstākļos, kā arī romantiski nakšņot-Patkula ala ar plašajām zālēm-lietus un dubļi gar Vaidavas ezeru-Vaidavas plaisala-vakariņas skaisti izdekorētajā un siltajā Mazajā Ansī.
Pēcpusdienā tik lietains, ka pat eglīti nesanāca izrotāt un svecītes aizdedzināt. Daba mežā tik skaista ar saviem sulīgi zaļajiem sūnu paklājiem. Bet nekas neliecina, ka tuvojas ziemas saulgrieži.

Jautrite 

Adventes pārgājiens. Sākumā ar savām rūķu un zaķu cepurēm naski kāpelējām uz augšu uz leju pa Strīķupītes stāvajiem krastiem. Zaļas, mīkstas sūnas un gleznaini līčloči. Es vienmēr esmu sajūsmā par tādām mazajām upītēm. Vienā līkumā atradām vietu kur varētu rīkot romantiskus koncertus - klinšu ielokā bija zaļa vecupe, un neliela, plakana saliņa. Pie Kalējalas nogaršojām lielisko Baibas brūvēto karstvīnu . Un tālāk, Strīķupītes kreisajā krastā Nebraukšu iezis - prāva un omulīga niša ar smalku smilšu pamatu. Tā vien gribējās te palikt ilgāk, te varētu pat pārnakšņot. Tad izstaigājāmies pa Patkula alas plašajām zālēm. Biju pilnīgi aizmirsusi, ka pirms gadiem jau esmu te bijusi. Pa laikam pamanījām interesantas un arvien askētiskākas egles, kas būtu piemērotas rotāšanai. Bet tā arī neizrotājām un svecītes neaizdezinājām, jo sāka līņāt un nepārtrauca līdz pat finišam. Beigās ilgi bridām pa Vaidavas ezera malas pielijušajiem brikšņiem līdz Vaidavas plaisalai. Arī skaista, bet viss tik slapjš, negribas kavēties, ašā solī ejam uz Mazo Ansi un tur siltumā omulīgi lokam iekšā karbonādes.

viens 

Velomafijas tradicionālais adventes laika pārgājiens. Ejam gar Strīķupi (Vaidavu). Sākums pie tās ietekas Gaujā. Lai arī blakus iet labs meža ceļš (kur pavasarī brauksim ar riteni), izvēlamies pakāpelēt pa krastu tuvāk upei. Tur mežs glīta sūnu paklāja izklāts. Kādā attekas līkumā atrodam bezvārda klinti. Pietiekami liela gan, lai būtu pelnījusi vārdu un varbūt pat nelielu koncertzāli iepretim uz saliņas. Pie Kalēja alas sabūvētas jaunas trepes un platformas, bet alām priekšā sēta. Pār tiltu pārejam Strīķupes otrā krastā un meklējam Nebraukšu iezi un alu. Par laimi, ūdens līmenis nebija augsts un varējām nokāpt pie ieža un alas ieejas. Tur tāda romantiska niša, skaista ainava un miers, rodas doma, ka te varētu braukt pārnakšņot. Tālāk dodamies uz Stoķu - Līgotāju klintīm. Tur Patkula ala. Gana liela ieeja un iekšā tādi plašumi! Rudīte mūs pārsteidz paziņojot, ka te taču pirms dažiem gadiem velobraucienā jau reiz bijām. Man tas galīgi bija izkritis no prāta un, ja citas tā brauciena epizodes atceros, tad šīs alas apmeklējumu nu nekādi ne. Tālāk pa ceļu aizsoļojam līdz Vaidavas ezeram, ejam gar pašu krastu, bet nu tur galīgi nav forša pasaiga. Brikšņi un slapjumi. Puskrēslā tā arī neieraugām, kur varētu būt Kužu ala, bet nepadodamies, brienam gar krastu un nelielo iezi ar Vaidavas plaisalu tomēr atrodam. Krastvīns tur gan paliek neizdzerts un svecītes nededzinātas, jo jau kādu laiku līst lietus, kas galīgi nevedina uz Ziemassvētku gaidīšanas izdarībām. Labāk ātrāk uz Mazo Ansi, kur siltums, ēdiens un omulība. 

PZ