Tildurga - Gauja - Ratnieki

Pērļupe - Amata - Dančupīte

jeb Jautrites dzimšanas dienas pārgājiens.

Nedēļa pirms pārgājiena. Apmācies, līst. Optimistiski plānojam maršrutu pēc nedēļas paredzētajam Jautrites dzimšanas dienas pārgājienam. Ļaudis piesakās, solās būs apmeklēts pasākums.

Piecas dienas pirms pārgājiena. Apmācies, līst. Plānojam.
Trīs dienas pirms pārgājiena. Apmācies, līst. Vienīgā optimistiskā plānotāja, šķiet, palikusi Jautrite. Citi ļaudis kļūst šaubīgi par dalību pasākumā. Pat es.
Dienu pirms pārgājiena. Apmācies, līst. Nu vells, vai tiešām Jautrite nepadosies un būs jāiet???

Pārgājiena dienā. Gandrīz saulains, nelīst! Protams, ejam! Un tie, kas aizgāja, palika ļoti apmierināti, pārgājiens bija izdevies!

Vispirms jau Pērļupe, strauja, līkumaina, krācītēm un mini ūdenskritumiņiem bagāta. Skaļa gan, tik skaļa, ka mums jāturas cieši kopā, lai varētu sarunāties... ak, cik sievišķīgi, par puikām! Sarunas brīžam pārtrauc elšana un stenēšana, kad kāpjam stāvajos upītes krastos vai pārvaram sakritušo koku radītos šķēršļus.

Galvenais šīs dienas mērķis ir Pērļupes ala, kur mums paredzēta dzimšanas dienas ballīte. Vispirms atrodam turpat pie alas esošo geoslēpni un tad domājam par iekļūšanu pašā alā. Pirmajā mirklī ieejas gan šķiet tādas pašauras, bet paspīdinot lukturīšus dziļāk, redzams, ka tur iespējams būtu pat vieta svinībām. Tad nu aizmirstam par klaustrofobiju un spraucamies iekšā alā. Daži pa ceļam iesprūst, bet, izmantojot korķuviļķa darbības principu, tomēr tiek tālāk. Vispirms izpētam alu, kas izrādās varen plaša, papriecājamies par tajā mītošajiem dzīvniekiem, un ķeramies pie svinībām. Jubilārei par godu saspraužam svecītes skudru pūžņos (kūkās!), padziedam līdzi dziedošajai svecei un šaujam vaļā dzirkstošo vīnu. Nu forši! Žēl, ka viss tik ātri apēdas un izdzeras (dažiem arī izlejas), ka ballīte jābeidz un jādodas tālāk. Laukā izspraucamies pa citu izeju, mēģinam pierast pie jokainās āra gaismas un soļojam tālāk jau gar Amatu Dzilnas ieža virzienā, pa ceļam pamājot arī garāmbraucošajiem laivotājiem.
Dzilnas iezis. Varens! Nākas kāpt diezgan augstu, lai nokļūtu pašā virsotnē, kur romantiskā vietā, pašā kraujas malā novietots soliņš. Pasēžam, pavērojam elpu aizgrābjošo ainavu un dodamies tālāk uz Dzilnu ieža otru malu, kur mums jāatrod geoslēpnis. Pie geoslēpņa vietas kolēģe vārdā Zebiekste Lote piekļūst ar varenu kritienu un nošļūcienu. Tā esot ātrāk. Un ātrāk darboties mums vajag, jo sāk jau krēslot, bet plānā vēl aizkļūt līdz Kumadai pēc slēpņa.

Te nu mums piemetas vadātājs, kā arī kartē iezīmētie objekti nesakrīt ar to, ko redzam dabā, bet varbūt pie vainas ir tas, ka pārgājiena vadībā ir cilvēks, kurš ceturtajā klasē izstājās no orientēšanās pulciņa, jo orientēšanās galīgi nevedās. Bet nu saorientējamies tik tālu, ka atrodam vismaz Dančupīti, kuras krastā iekārtojusies kokapstrādes ražotne. Nolemjam nelauzties privātā teritorijā un brienam pa gravu, kurā tek ļoti mazā Dančupīte. Ir jau diezgan tumšs un krasts ir mežonīgs. Pa leju iešana vairs nesokas, tāpēc kāpjam augšā un iznākam vietā, kur pēc visa spriežot rūpnīcas teritorija beidzas, jo tur ir žogs. Vismaz kāds orientieris! Turamies pie žoga un ejam līdz ceļam, kur apmulstam, jo virzienā, kur mums vajadzētu iet, lai tiktu atpakaļ uz Ieriķiem, ir vārti. Ciet. Nē, nu pārkāpt, protams, nebūtu problēma, bet tad sanāks, ka mēs tomēr ielaužamies rūpnīcas teritorijā?! To nu mēs negribētu, tāpēc ejam apjautāties uz netālu esošajām mājām. Tur mēs uzzinām, ka neesam vis ārpus privātīpašuma, bet gan tieši otrādi, saimnieks ir nepatīkami pārsteigts ieraugot mūs savā teritorijā. Vēl lielākā nesaprašanā mēs viņu iedzenam, kad skaidrojam, ka gribētu nokļūt pie Kumadas upes ūdenskrituma. Vai es jau teicu, ka ārā ir mella nakts? Vārds pa vārdam, veselais saprāts ņem virsroku, un mēs nolemjam mežā šodien vairs nelīst. Saimnieks atver mums vārtus, un pa mēnessgaismas apspīdētu ceļu soļojam uz Ieriķu benzīntanku. Tur kafejnīcā drusku ieturamies, ārpusē papozējam pie kurmja skulptūras, un mūsu pārgājiens finišē!

Helovīna masku balle Siguldā

jeb Bobs Mārlijs un draugi spokojas.

"Ķirzakas taka" Ķemeros

Pasākums, kurā velomafijas komanda, bruņojusies ar kompasu, nebijās lietus un stājās uz starta līnijas kopā ar citiem tikpat nopietni bruņotiem veloorientieristiem, jau pašā sākumā nošķiedās ar dubļiem līdz acīm un apcerēja dubļusargu lietderīgumu, apņēmīgi soļoja pa Ķemeru tīreļa nedrošajām, dažviet apledojušām laipām un posmiem, kur laipu vairs nebija, mežā, sastopot vadātāju, saprata, ka nākotnē mazliet jāpavingrinās orientēšanās mākslā, pastaigājās pa 30 m augstas pamestas jaunceltnes jumtu, piedzīvoja vienu elegantu dubultkritienu un vienu ļoti elegantu velo daļēju iegremdēšanu dūņās ar tam sekojošu lidojumu pāri stūrei, ieguva kvēlu fanu pulciņu Stīvena, Renāra, Sergeja un citu pieklājīgu, izpalīdzīgu un azartisku Ķemeru puišeļu izskatā, sešu stundu laikā atrada arī dažus kontrolpunktus, un finālā tika pat pie ierāmētiem diplomiem, kā arī beigu beigās par šo notikumu uzrakstīja garāko teikumu velomafijas  piedzīvojumu aprakstu vēsturē!

Strenči - Seda - Jērcēni

Vilciens Rīga- Valka, kurā agrā rīta stundā pulcējas un Strenču stacijā izkāpj tikai paši entuziastiskākie entuziasti.



Ziemeļu naftas benzīntanka kafejnīca Strenčos, kurā brokastojam un kurā vietējais iedzīvotājs vārdā Māris smukajām meitenēm un pieklājības pēc arī Tomam uzsauc Vecrīgas.

Gaujmalas taka, marķēta Ukrainas karoga krāsām, piebārstīta čabošām, pēc rudens smaržojošām lapām. Un noledojusi brīvdabas estrāde, kur meitenes tēlo daiļslidotājas, kamēr Toms drusku paremontē riteņus.

Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas komplekss ar Annas, Osvalda un citām pirmo pacientu vārdā nosauktajām mājām un smuku slimnīcas dūmeni ar pildrežģu tehnikā būvētu ūdenstvertni.




Sedas centrs ar staļinisma laika arhitektūras dzeltenajām ēkām, plašām bērzu un liepu alejām un spocīgi vareno kultūras nama ēku Uzvaras ielas galā.

Mello, ķepīgo dubļu ceļš līdz Sedas purva vērošanas platformai. Un pilnīgs klusums purvā.




Samērā viegls "paaugstinātas grūtības ceļš", norobežots ar ūdens pildītiem grāvjiem. Ainaviskie bērzi un Purvītis.




Priežu sēklu plantācija, kurā jauneklis un kundzītes pēc trīsdesmit nodarbojas ar visā pasaulē pazīstamu brīvā laika pavadīšanas aktivitāti- kokos kāpšanu.




Jērcēnu dižakmens "parīznieku" ceļa malā. Krusa un patvērums zem vītola. Un vienkārši burvīgas rudens ainavas.

Kaņepju dižozols, kura stumbra dobumā varot savietoties astoņi cilvēki. Trīs tur jūtas pavisam brīvi un vēl spēj atrast geoslēpni. Skriešanās ar mazo, dusmīgo suņuku atceļā no ozola.

Brauciens pa neizkusušiem krusas graudiem. Putnu vērošanas tornis purvā, nokļūšana līdz kuram prasa zināmu veiklību braukšanā pa grimstošu laipu. Skats no augšas uz purvu, gulbjiem un makšķerniekiem.






Rozā Jērcēnmuiža, tiltiņš uz romantisku tējas namiņu muižas parkā.

Rudenīgās ainavas ar bērziem un smiltsērkšķiem atceļā uz Strenčiem. Rietošās saules spilgti iekrāsotās koku galotnes. Ehh... skaisti!

Pārgājiens gar jūru

Veczemju klintis - Tūja

"Dāmas rullē 2" Ikšķilē

Sievišķīgo piedzīvojumu sacensību otrā sērija Ikšķilē, kurā smaidīgā velomafijas komanda ņēma savu karogu, devās cīņā ar konkurentēm, miglu, vēju un pamatīgajiem kalniem, risināja āķīgus uzdevumus, radoši izpaudās tēlotāja mākslā un beigu beigās nokļuva uzvarētājas godā!

Sigulda- Līgatne - Sigulda

jeb kā viens ar vīru PZ Līgatnes takā nomocīja.

Braslas - Gaujas laivojiens

ar dažu dalībnieku peldi vēsajā ūdenī un "hepatīta" desiņu cepšanu finišā.