Ziemeļu naftas benzīntanka kafejnīca Strenčos, kurā brokastojam un kurā vietējais iedzīvotājs vārdā Māris smukajām meitenēm un pieklājības pēc arī Tomam uzsauc Vecrīgas.
Gaujmalas taka, marķēta Ukrainas karoga krāsām, piebārstīta čabošām, pēc rudens smaržojošām lapām. Un noledojusi brīvdabas estrāde, kur meitenes tēlo daiļslidotājas, kamēr Toms drusku paremontē riteņus.
Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas komplekss ar Annas, Osvalda un citām pirmo pacientu vārdā nosauktajām mājām un smuku slimnīcas dūmeni ar pildrežģu tehnikā būvētu ūdenstvertni.
Sedas centrs ar staļinisma laika arhitektūras dzeltenajām ēkām, plašām bērzu un liepu alejām un spocīgi vareno kultūras nama ēku Uzvaras ielas galā.
Mello, ķepīgo dubļu ceļš līdz Sedas purva vērošanas platformai. Un pilnīgs klusums purvā.
Samērā viegls "paaugstinātas grūtības ceļš", norobežots ar ūdens pildītiem grāvjiem. Ainaviskie bērzi un Purvītis.
Priežu sēklu plantācija, kurā jauneklis un kundzītes pēc trīsdesmit nodarbojas ar visā pasaulē pazīstamu brīvā laika pavadīšanas aktivitāti- kokos kāpšanu.
Jērcēnu dižakmens "parīznieku" ceļa malā. Krusa un patvērums zem vītola. Un vienkārši burvīgas rudens ainavas.
Kaņepju dižozols, kura stumbra dobumā varot savietoties astoņi cilvēki. Trīs tur jūtas pavisam brīvi un vēl spēj atrast geoslēpni. Skriešanās ar mazo, dusmīgo suņuku atceļā no ozola.
Brauciens pa neizkusušiem krusas graudiem. Putnu vērošanas tornis purvā, nokļūšana līdz kuram prasa zināmu veiklību braukšanā pa grimstošu laipu. Skats no augšas uz purvu, gulbjiem un makšķerniekiem.
Rozā Jērcēnmuiža, tiltiņš uz romantisku tējas namiņu muižas parkā.
Rudenīgās ainavas ar bērziem un smiltsērkšķiem atceļā uz Strenčiem. Rietošās saules spilgti iekrāsotās koku galotnes. Ehh... skaisti!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru